“Mana māte mirst, bet tev ir vienalga!” vīrs rūgti sauca, apsūdzot Annu nevērībā

Nepiedodama vienaldzība, kas graujoši sāp sirdij.
Stāsti

Jānis sakoda zobus tik cieši, ka vaigu muskuļi savilkās kā akmenī. Viņa plauksta neviļus noraustījās — it kā viņš grasītos kaut ko sagrābt, aizcirst, triekt pret sienu. Tomēr viņš savaldījās. Bez vārda pagriezās un devās pa gaiteni taisni uz mātes istabas pusi.

Anna palika stāvam pie durvīm. Pirksti viņai trīcēja. Viss ķermenis šķita piepildīts ar svinu — smagu, ledainu svinu, kas vilka pie zemes un neļāva pat normāli elpot. Viņa atspiedās pret sienu un uz mirkli aizvēra acis.

Cik ilgi tā vēl varēs? Cik ilgi cilvēks spēj paciest, piekāpties, klusēt un norīt visu, kas viņam tiek uzgrūsts?

Atmiņā pēkšņi uzpeldēja diena, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja Jāni. Tirgus. Rudens dubļi zem kājām. Smagi maisi, kurus viņš palīdzēja aiznest līdz pieturai. Viņš toreiz smaidīja plaši, gandrīz puiciski. Acis viņam mirdzēja — tajās bija kaut kas dzīvs, tīrs, patiess. “Es neļaušu nevienam tevi sāpināt,” viņš toreiz bija pateicis un pirms pirmās šķiršanās noskūpstījis viņu pierē.

Kur tas cilvēks bija palicis? Kur viņš bija pazudis?

No istabas atskanēja Jāņa apslāpētā balss. Viņš kaut ko runāja ar māti. Vecā sieviete atbildēja vārgi, žēlabaini. Vārdus Anna nesaprata, bet intonāciju pazina uzreiz — vīramāte sūdzējās. Kā allaž.

Anna atgriezās viesistabā un izslēdza televizoru. Tad apsēdās uz dīvāna un ilgi skatījās savās rokās. Āda bija sausa, uz virspuses izspiedušās zilganas vēnas. Pirksti no mazgāšanas, beršanas un tīrīšanas bija apsārtuši. Uz zeltneša vēl joprojām turējās laulības gredzens — plāns, apbružāts, laika nodeldēts.

Cik ilgi vēl?

Vīramātes istabas durvis atvērās. Jānis iznāca gaitenī. Seja viņam bija tukša, bez jebkādas izteiksmes.

— Tiešām bija slapja, — viņš noteica. — Pārģērbu.

Anna tikai pamāja. Strīdēties vairs nebija spēka.

— Paklausies, — vīrs noklepojās, it kā viņam pašam būtu neērti no saviem vārdiem. — Varbūt tiešām kaut kas jāmaina. Varbūt jāatrod kopēja. Es paskatīšos, kā ar naudu…

Anna pacēla uz viņu skatienu. Viņa vārdos nebija ne atvainošanās, ne līdzjūtības, ne īstas sapratnes. Tikai vēlme aizlāpīt problēmu — ātri, praktiski, tā, lai par to vairs nebūtu jādomā.

— Paskaties, — viņa īsi atbildēja.

Jānis vēl brīdi stāvēja, it kā gaidītu no viņas ko vairāk. Varbūt pateicību. Varbūt samierināšanos. Taču, neko nesagaidījis, viņš pagriezās uz ārdurvju pusi.

— Aiziešu uz garāžu. Būšu vēlu.

Durvis aiz viņa smagi aizcirtās. Dzīvoklī Anna palika viena.

Aiz loga ziema pina baltus, smalkus rakstus. Pilsēta bija apklususi, paslēpusies zem sniega segas. Un šajā klusumā, šajā baltajā mēmajā tukšumā Anna pēkšņi ar biedējošu skaidrību saprata: kaut kam ir jāmainās. Noteikti jāmainās.

Viņa tikai vēl nezināja — kam tieši.

No rīta viņu uzrāva kājās durvju zvans. Ass, neatlaidīgs, bezkaunīgs — zvanītājs acīmredzot negrasījās padoties un aiziet. Anna paskatījās pulkstenī: septiņi. Jānis jau bija aizbraucis uz darbu, viņu pat nepamodinājis. Kā parasti.

Viņa uzmeta mugurā halātu un steidzās pie durvīm. Pa actiņu bija redzams pazīstams stāvs — Inese, vīramātes māsa. Zema, drukna sieviete ar krāsotiem sarkanīgiem matiem un seju, kas izskatījās neapmierināta pat tad, kad klusēja.

— Jau nāku, nāku, — Anna nočukstēja un atvilka aizbīdni.

Inese ienesās dzīvoklī kā vētra. Pat nesasveicinājās. Viņai pa pēdām iespraucās meita Ilze — ap trīsdesmit, bet izskatījās vecāka, ar asiem sejas vaibstiem un dzēlīgu skatienu.

— Kur ir Marija? — Inese pieprasīja, jau gaitenī raujot nost kažoku un nometot to uz kumodes.

— Viņa vēl guļ. Naktī viņai bija slikti, es iedevu miega zāles…

— Miega zāles?! — Inese sašutusi sasita plaukstas. — Vai tu galīgi prātu esi zaudējusi? Tādas lietas nedrīkst dot, kā ienāk prātā! Tu neesi ārste!

Anna norija siekalas. Kaut kur dziļi krūtīs jau sāka vārīties tas pats karstais kamols, kuru viņa pēdējos mēnešos bija iemācījusies nospiest tik dziļi, lai pati nesabruktu.

— Tās izrakstīja ārsts. Recepte ir, norādījumi arī…

— Parādi!

Ilze iesmējās — pretīgi, spiedzīgi, gandrīz bērnišķīgi. Bez jebkādas atļaujas viņa aizsoļoja uz virtuvi un tūlīt sāka virināt skapīšu durtiņas.

— Te gan kārtība nekāda. Un trauki arī netīri…

— Tie palika no vakardienas, — Anna sāka taisnoties, lai gan ļoti labi saprata, ka viņai nav jātaisnojas. — Es aizgāju gulēt tikai ap diviem naktī, vienkārši nepaspēju…

— Nepaspēji! — Inese izsmējīgi novilka. — Bet Marija tikmēr guļ slapja, slima un pamesta! Jānis man vakar piezvanīja un visu izstāstīja. Saka, tu pavisam esi izlaidusies. Sēdi pie televizora, kamēr viņa māte tur mokās!

— Tā nav taisnība…

— Nerunā man pretī! — Inese pienāca tuvāk, un Anna sajuta lētu smaržu smago, saldeni šķebinošo dvesmu. — Es jau sen redzu, kā tu izturies pret manu māsu. No pašas pirmās dienas redzēju. Tu viņu nemīli. Viņa tev ir tikai nasta!

— Es viņu kopju jau trīs mēnešus! Dienu un nakti!

— Slikti kopj, — no virtuves iespraucās Ilze, kaut ko košļādama. Anna ar šausmām saprata, ka viņa atradusi vakardienas pīrāgu un tagad stumj to mutē, pat nepapūlējusies uzsildīt.

Vizmas Seta