— Viņai mugura jau vienos izgulējumos, — Laura noteica ar pārliecību. — Vakar pie viņas iegājām un pašas redzējām.
— Kādos vēl izgulējumos?! — Annai uz mirkli šķita, ka grīda zem kājām sašķobās. — Tur nekā tāda nav! Es viņu katru dienu apkopju, smērēju, pagriežu uz sāniem…
— Vari melot, cik gribi, — Inese asi noteica un jau devās uz Maijas istabu. — Tūlīt pati paskatīšos.
Anna metās viņai pakaļ. Maija gulēja gultā bāla, ar aizvērtām acīm. Elpa nāca smagi, ar klusu sēkšanu, it kā katrs ieelpas vilciens prasītu pēdējos spēkus. Inese bez mazākās saudzības norāva segu un uzrāva vecajai sievietei naktskreklu augšup.
— Nu, redzi?! Skaties! — viņa ar pirkstu iedūra māsai mugurā.
Anna pieliecās tuvāk. Jā, tur tiešām bija neliels apsārtums — pavisam mazs plankumiņš, apmēram monētas lielumā. Bet tas nebija izgulējums. Tā bija ādas sakairinājuma vieta no ilgās gulēšanas. Anna to katru dienu smērēja ar krēmu, uzmanīja, mainīja pozu…
— Tas nav izgulējums, — viņa klusi sacīja. — Tā ir tikai…
— Aizver muti! — Inese iekliedzās. — Domā, es nezinu, kā tas sākas? Es divdesmit gadus esmu strādājusi par medmāsu! Tu manu māsu esi novedusi līdz šādam stāvoklim! Apzināti!
— Jūs abas esat prātu zaudējušas? — Anna atkāpās soli atpakaļ. Rokas viņai trīcēja. — Es daru visu, ko varu. Pilnīgi visu!
— Varbūt piezvanīt Jānim? — iejaucās Laura, kas bija atgriezusies no virtuves ar pilnu muti. — Lai zina, ko viņa sieviņa te dara.
— Es tūlīt viņam zvanīšu! — Inese jau rausās pēc telefona.
Anna palika stāvam istabas vidū un juta, kā viņai krūtīs viss savelkas cietā, sāpīgā kamolā. Tas bija netaisnīgi. Nežēlīgi. Viņa bija atdevusi pēdējos spēkus, atteikusies no sevis, no miega, no dzīves ārpus šīm sienām — un par to saņēma tikai pārmetumus. Apvainojumus. Pazemojumu.
Maija pēkšņi pavēra acis. Tās bija duļķainas, iekaisušas, nogurušas.
— Inese? — viņa nočukstēja. — Tu atnāci?
— Esmu te, Maijiņ, esmu, — Inese apsēdās uz gultas malas, un viņas balss vienā mirklī no niknas kļuva žēlīga un maiga. — Neuztraucies. Mēs visu redzam. Pilnīgi visu.
Vecā sieviete pagrieza galvu pret Annu. Un tajā skatienā bija kaut kas tāds, no kā Annai pārskrēja auksti drebuļi. Varbūt ļauns prieks. Varbūt niecīga, apmierināta dzirksts.
— Viņa… viņa slikti… — Maija aizsmakuši izdvesa. — Aizmirst… zāles…
— Tie ir meli! — Annai izlauzās. — Es dodu zāles laikā! Vienmēr!
— Nekliedz uz slimu cilvēku! — Inese pielēca kājās. — Vēl atļaujas bļaut! Jāni! Jāni, tu dzirdi?!
Viņa jau runāja telefonā. Anna saklausīja vīra dobjo balsi klausules otrā galā, bet vārdus nespēja izšķirt.
— Brauc mājās nekavējoties! — Inese turpināja. — Tava māte ir drausmīgā stāvoklī! Un šī… šī vispār ir zaudējusi jebkādu sirdsapziņu!
Saruna ievilkās kādas trīs minūtes. Visu šo laiku Laura stāvēja durvīs un skatījās uz Annu ar slikti slēptu smīnu. Viņas acīs bija atklāta bauda — kāds cits cieš, kāds ir iedzīts stūrī, bet viņa stāv augstāk un var to vērot.
— Jānis tūlīt būs klāt, — Inese paziņoja, noglabādama telefonu. — Un tad mēs parunāsim. Nopietni parunāsim. Jo tā tas vairs turpināties nevar!
— Ko jūs vispār iedomājaties?! — Anna juta, ka viņā kaut kas ar krakšķi lūst. — Šīs ir manas mājas! Mana ģimene! Ar kādām tiesībām jūs te…
— Ar tiesībām?! — Inese sašutumā piepūtās. — Man ir tiesības aizstāvēt savu māsu! Bet tu… kas tu tāda vispār esi? Tikai sieva. Kā atnāci, tā vari arī aiziet.
— Mammai taisnība, — Laura pamāja un nolaizīja pirkstus. — Nav nemaz skaidrs, kāpēc tu te komandē. Dzīvoklis ir Jāņa. Un māte arī viņa.
Anna apsēdās uz krēsla. Spēka strīdēties vairs nebija. Un kāda jēga? Viņas jau visu bija izlēmušas. Spriedums bija gatavs, un nekas to nemainītu.
Aiz loga ziema turpināja savu vienmuļo, nežēlīgo darbu. Sniegs bira bez apstājas, klāja pagalmus, automašīnas un soliņus. Pasaule ārā kļuva balta, gandrīz nevainīga. Bet šajā dzīvoklī valdīja pavisam cita krāsa — pelēka, smaga un drūma.
Drīz vien priekštelpā ar troksni aizcirtās durvis. Jānis bija atgriezies. Anna pacēla skatienu un sastapās ar viņa acīm. Tajās nebija ne mazāko šaubu. Viņš jau bija pieņēmis, ka vainīga ir viņa.
Jānis nometa mēteli, pat nepaskatīdamies uz sievu, un taisnā ceļā iegāja pie mātes. Viņš noliecās pār gultu.
— Kā tu jūties, mammu?
— Slikti, dēliņ, — Maija ievaidējās. — Ļoti slikti… Viņa mani nebaro… pat ūdeni nedod…
— Ko?! — Anna pielēca kājās. — Tas ir absurds! Es vēl vakar viņai vārīju buljonu!
— Kādu vēl buljonu? — Inese nicīgi nošņācās. — No kubiņa, vai ne? Tur taču viena ķīmija. Slimam cilvēkam tādu dot nedrīkst!
— Jāni, tu pats zini… — Anna gribēja pienākt tuvāk, taču vīrs viņu apstādināja ar skatienu. Aukstu. Svešu.
— Zinu, — viņš lēni sacīja. — Es zinu, ka pēdējā laikā ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tu esi kļuvusi asa. Runā rupji. Mani neklausies. Vakar vispār uzkliedzi tā, it kā es būtu tavs ienaidnieks.
— Es nekliedzu! Es tikai pateicu taisnību!
— Taisnību? — Jānis izslējās un pilnībā pagriezās pret viņu. — Par kādu taisnību tu vispār runā?