Jānis sakoda zobus tik cieši, ka žokļa muskuļi kļuva redzami. Viņa plauksta īsi saraustījās — it kā roka pati gribētu kaut ko satvert, varbūt iecirst, varbūt aizsviest pa gaisu. Tomēr viņš savaldījās. Bez vārda pagriezās un aizgāja pa gaiteni taisni uz mātes istabu.
Anna palika pie durvīm. Pirksti trīcēja, un viss ķermenis šķita piepildīts ar smagu, ledainu svinu. Viņa atspiedās pret sienu, aizvēra acis un mēģināja ievilkt elpu.
Cik ilgi tā vēl? Cik ilgi cilvēks var locīties, klusēt, paciest un izlikties, ka tas ir normāli?
Atmiņā pēkšņi uzpeldēja diena, kad viņa pirmoreiz satika Jāni. Tirgus, rudens dubļi zem kājām, smagie maisi, kurus viņš bez prasīšanas palīdzēja aiznest līdz pieturai. Viņš toreiz smaidīja plati, gandrīz puiciski. Acīs bija dzīvība, siltums, kaut kas patiess. “Es nevienam neļaušu tevi sāpināt,” viņš bija teicis, pirms šķiršanās viegli noskūpstot viņai pieri.
Kur bija palicis tas cilvēks? Kurā brīdī viņš pazuda?
No Maijas istabas atskanēja apslāpēta Jāņa balss. Viņš kaut ko sacīja mātei. Vecā sieviete atbildēja vārgi, žēlabaini. Vārdus Anna nesaprata, toties intonāciju atpazina uzreiz: vīramāte atkal sūdzējās. Kā vienmēr.
Anna atgriezās viesistabā un izslēdza televizoru. Tad apsēdās uz dīvāna un ilgi skatījās uz savām rokām. Āda bija sausa, pāri plaukstām stiepās zilganas vēnas. Pirksti no mazgāšanas un tīrīšanas bija apsārtuši. Uz zeltneša vēl arvien turējās laulības gredzens — plāns, nobružāts, gadu gaitā zaudējis sākotnējo spīdumu.
Cik ilgi vēl?
Pēc brīža atvērās Maijas istabas durvis. Jānis iznāca ārā. Seja viņam bija pilnīgi tukša, bez izteiksmes.
— Viņa tiešām bija slapja, — viņš noteica. — Es pārģērbu.
Anna tikai pamāja. Strīdēties vairs nebija spēka.
— Paklausies, — vīrs noklepojās, it kā šie vārdi viņam nāktu ar grūtībām, — varbūt tiešām kaut kas jāmaina. Varbūt jāatrod kopēja. Es padomāšu, kā ar naudu…
Anna pacēla acis uz viņu. Viņa balsī nebija ne atvainošanās, ne nožēlas, ne mēģinājuma saprast. Tikai vēlme ātri aizlāpīt nepatīkamu problēmu, lai tā vairs nelien acīs.
— Padomā, — viņa īsi atbildēja.
Jānis vēl kādu mirkli stāvēja, it kā gaidītu no viņas kaut ko vairāk — pateicību, piekāpšanos vai vismaz kādu vārdu. Nesaņēmis neko, viņš pagriezās uz ārdurvju pusi.
— Aiziešu līdz garāžai. Būšu vēlu.
Durvis aiz viņa aizcirtās. Dzīvoklī iestājās klusums, un Anna palika viena.
Aiz loga ziema uz stikla pina baltas, trauslas mežģīnes. Pilsēta zem sniega segas šķita pieklususi un atsvešināta. Un tieši šajā baltajā klusumā Anna pēkšņi skaidri saprata: tā turpināties nevar. Kaut kam ir jāmainās. Obligāti.
Tikai viņa vēl nezināja — kam tieši.
No rīta viņu pamodināja durvju zvans. Tas skanēja asi, neatlaidīgi, bez mazākās pauzes — skaidrs, ka zvanītājs negrasījās atkāpties. Anna paskatījās pulkstenī: septiņi. Jānis jau bija aizgājis uz darbu, viņu nemodinot. Kā parasti.
Viņa uzmeta plecos halātu un steidzās uz durvīm. Pa actiņu bija redzams pazīstams stāvs — Inese, vīramātes māsa. Plata, drukna sieviete ar krāsotiem rudiem matiem un mūžīgi neapmierinātu sejas izteiksmi.
— Jau nāku, nāku, — Anna nomurmināja un atbīdīja aizbīdni.
Inese iebrāzās dzīvoklī kā vētra, pat nesasveicinādamās. Viņai pa pēdām iespraucās meita Laura — trīsdesmitgadīga sieviete, kas izskatījās vecāka par saviem gadiem, ar asiem sejas vaibstiem un ļaunīgu skatienu.
— Kur ir Maija? — Inese noprasīja pavēlošā tonī, vienlaikus jau priekšnamā raujot nost kažoku un metot to uz kumodes.
— Viņa vēl guļ. Naktī viņai bija slikti, es iedevu miega zāles…
— Miega zāles?! — Inese sasita plaukstas kopā. — Vai tev prāts vispār ir mājās? Tādas devas nedrīkst dot! Tu neesi ārste!
Anna norija siekalas. Iekšā jau sāka vārīties tas pats karstais niknums, kuru viņa bija iemācījusies iespiest dziļi sevī, lai nesprāgtu vaļā.
— Tās izrakstīja ārsts. Man ir recepte un norādījumi…
— Rādi!
Laura īsi iespurdzās — pretīgi, bērnišķīgi un izsmejoši. Neprasot atļauju, viņa devās uz virtuvi un tūlīt sāka virināt skapīšu durtiņas.
— Te jau arī viss vienā nekārtībā. Trauki netīri…
— Tie palika no vakardienas, — Anna iesāka skaidroties, kaut lieliski zināja, ka viņai nav jātaisnojas. — Es gulēt tiku tikai ap diviem naktī, vienkārši nepaspēju…
— Nepaspēji! — Inese nicīgi atkārtoja. — Bet Maija tur guļ slima un slapja! Jānis vakar zvanīja, visu izstāstīja. Teica, ka tu pavisam nekaunīga esot palikusi. Sēdi pie televizora, kamēr viņa māte teju mirst!
— Tā nav taisnība…
— Neatcērt man! — Inese pienāca tuvāk, un Anna sajuta viņas lēto smaržu smago, saldeni šķebinošo aromātu. — Es jau sen redzu, kā tu izturies pret manu māsu. No paša sākuma redzēju. Tu viņu neieredzi. Viņa tev ir tikai lieka nasta!
— Es viņu kopju trīs mēnešus! Dienu un nakti!
— Slikti kopj, — no virtuves iejaucās Laura, kaut ko košļādama. Anna ar šausmām saprata, ka viņa ir atradusi vakardienas pīrāgu un tagad bāž to mutē pat nesasildītu. — Maijas tante nepavisam neizskatās pēc cilvēka, par kuru kāds patiešām rūpētos.