— Ej tūlīt un nomazgā manu māti! Viņai vajadzīga kopšana, bet tu te sēdi un blenz televizorā! — vīrs norūca.
— Nu? Ko stāvi kā piemineklis? Tu mani vispār dzirdi?
Anna satrūkās. Jāņa balss ietriecās viņai ausīs tik asi, it kā klusā istabā kāds ar spēku būtu aizcirtis durvis. Viņa atrāva skatienu no ekrāna, kur seriāla jaunā varone tieši tajā brīdī raudāja par salauztu mīlestību, un paskatījās uz vīru. Seja viņam bija pietvīkusi, mati izspūruši, bet starp uzacīm — tā pati mūžīgā, dusmīgā rieva.
— Ej un nomazgā māti, tūlīt pat! — viņš atkārtoja jau zemākā, rūcošā balsī, raujot no pakaramā veco jaku. — Viņa pati vairs nevar, bet tu tikai skaties savas muļķības.
Aiz loga plosījās ziema. Sniegs krita biezi un neatlaidīgi, slapjām pārslām lipdams pie stikla. Satumsa agri, kā jau janvārī, un kaimiņu māju logos degošā gaisma izskatījās neparasti dzeltena, gandrīz oranža — it kā tur, aiz svešām sienām, sprakšķētu kamīni un ceptos pīrāgi.
Anna lēnām piecēlās no dīvāna. Kājas bija notirpušas — viņa šādi bija nosēdējusi vismaz četrdesmit minūtes, varbūt pat ilgāk. Istabā turējās ceptu sīpolu smarža, un tai klāt jaucās vēl kaut kas. Slimnīcas smaka? Nē, drīzāk vecuma. Pēdējos mēnešos tieši tā oda viņas vīramāte.
— Es tikko no viņas atnācu, — Anna klusi sacīja. — Nomainīju palagus, iedevu zāles…
— Jā, protams, nomainīji, — Jānis izsmējīgi nošņāca. — Tad kāpēc viņa man zvanīja un sūdzējās, ka neviens pat neienāk paskatīties? Kāpēc viņa guļ slapja?
— Jāni…
— Nesāc mani te mierināt ar to “Jāni”! Mana māte mirst, bet tev nospļauties! Tev svarīgi tikai tavi seriāli!
Anna savilka pirkstus dūrēs. Krūtīs pacēlās kaut kas karsts un nepatīkams, it kā tur pēkšņi sāktu vārīties ūdens. Viņai gribējās kliegt pretī — ka jau trešo mēnesi viņa normāli neguļ, ka ceļas pie vecās sievietes arī naktīs, ka katru dienu mazgā gultasveļu, ka vairs pat neatceras, kad pēdējo reizi izgājusi no mājas tāpat vien, nevis uz veikalu vai aptieku. Ka viņas pašas dzīve kaut kur pazudusi, izšķīdusi šajās vienādajās dienās, kas cita no citas neatšķīrās.
Taču viņa neko nepateica.
Jānis jau vilka kājās zābakus, gatavs doties prom. Uz kurieni? Droši vien uz garāžu. Viņš vienmēr gāja uz garāžu, kad bija nikns. Tur viņam bija sava pasaule — skrūves, uzgriežņi, nebeidzamais darbs ap mašīnu, kura tāpat īsti negribēja iedarboties. Tur bija viņa brīvība. Maza, pēc eļļas un tabakas smakojoša, bet tomēr viņa paša.
— Tad ej, — Anna pēkšņi izmeta. — Skrien pie savas mātes.
Vīrs apgriezās. Viņa sejā parādījās kaut kas jauns — ne gluži dusmas. Drīzāk izbrīns. Varbūt pat neticība.
— Ko tu teici?
— To, ko dzirdēji. Ej pats. Nomazgā pats, ja jau tev šķiet, ka es visu daru nepareizi. Man pietiek.
Šie divi vārdi — “man pietiek” — izskanēja savādi. Pārāk vienkārši salīdzinājumā ar to, kas patiesībā notika viņas iekšienē. Nogurums ir tad, kad cilvēks ilgi stāv kājās vai stiepj mājās smagus pirkumus. Bet tas, ko viņa juta, bija citādi. It kā kāds dienu pēc dienas lēni izsūktu no viņas gaisu, līdz beidzot iekšā vairs gandrīz nekas nebūtu palicis.
Jānis stāvēja pie durvīm, un viņa seja kļuva arvien drūmāka.
— Tu esi pavisam izlaidusies, — viņš noteica. — Pilnīgi. Iedomājies, ka vari man norādīt, ko darīt? Manā mājā?
— Tavā mājā? — Anna paspēra soli tuvāk. — Jāni, es te dzīvoju divdesmit trīs gadus. Divdesmit trīs! Tava māte mani nekad nav mīlējusi, un tu to ļoti labi zini. Viņa vienmēr atkārtoja, ka neesmu tev piemērota. Ka tu varēji atrast labāku.
— Un? Viņa ir veca, slima…
— Tāda viņa bija arī trīsdesmit gados. Un četrdesmit. Vienmēr. Tu vienkārši to neredzēji, jo esi viņas dēls.
Jānis pienāca tuvāk un nostājās viņai pāri kā siena. Anna sajuta viņa odekolona smaržu — lētu, asu, pazīstamu. To pašu, kas bija pirms divdesmit gadiem, kad viņi tikko bija apprecējušies.
— Neuzdrošinies tā runāt par manu māti.
— Citādi kas? — viņas balsī ieskanējās nikna, asa nots. — Ko tu darīsi, Jāni? Sitīsi mani? Izmetīsi ārā?
Iestājās klusums. Aiz loga gaudoja vējš, dzenājot sniega virpuļus starp mājām. Kaut kur lejā ar troksni aizcirtās kāpņu telpas durvis, kāds skaļi iesmējās, un šīs skaņas ātri izkusa ziemas tumsā.
— Es tevi vairs nepazīstu, — vīrs beidzot klusi sacīja. — Kas ar tevi ir noticis?
Anna pasmaidīja. Sausi, bez prieka.
— Ar mani? Labāk paskaties uz sevi. Kad tu pēdējo reizi pajautāji, kā man klājas? Kad interesējies, ko es jūtu? Kaut vienu reizi šajos mēnešos? Tu atnāc mājās, apēd vakariņas, gaidi, ka viss būs gatavs un tīrs, un pēc tam pazūdi savā garāžā. Vai arī apsēdies pie televizora, kamēr es ņemos ar tavu māti.
— Es strādāju! Es pelnu naudu!
— Un es, tavuprāt, te atpūšos? Dzīvoju kā kūrortā, ja?