— Par to, ka tava māte man ir kļuvusi par nastu? Ka esmu pārgurusi? — viņa balss kļuva skarbāka. — Un kurš gan nenogurst, Anna? Es, tavuprāt, nenogurstu? Es katru dienu raujos darbā, nesu mājās naudu!
— Un ko tad daru es?! — Annas balss nodrebēja. — Es te dzīvoju kā kalpone! Dienām un naktīm! Es pat ārā normāli netieku!
— Tad nolīgsim kopēju, — Jānis atmeta vienaldzīgi. — Ja tev tas viss ir tik nepanesami.
— Runa nav par kopēju! — Anna juta, kā kaklā sakāpj asaras, bet piespieda sevi tās norīt. Ne tagad. Ne viņu priekšā. — Runa ir par to, ka tu mani nedzirdi. Tu mani vairs vispār neredzi!
— Ak Dievs, atkal sākas šīs sieviešu drāmas, — Jānis atmeta ar roku. — Inese, jūs taču paliksiet pie mammas?
— Protams, palikšu, — Inese pasmaidīja tā, it kā būtu tikko uzvarējusi. — Mēs ar Lauru paliksim. Aprūpēsim viņu, kā pienākas.
— Nu, lieliski. — Jānis pagriezās uz durvju pusi. — Bet tu, Anna, sakravā mantas. Aizbrauksi uz pāris dienām pie savas mātes. Atpūtīsies.
Anna sastinga.
Tas nebija piedāvājums. Tā bija izraidīšana. Maigi noformēta, pasniegta kā rūpes, bet būtībā — izmešana no pašas mājām.
— Tu mani padzen?
— Es tev dodu iespēju atvilkt elpu, — viņš pat nepagriezās. — Vai arī tu gribi palikt un turpināt taisīt skandālus?
Aiz muguras Laura klusi iesmējās. Inese jau bija ērti iekārtojusies krēslā pie Maijas gultas, gluži kā karaliene tronī. Vecā sieviete gulēja ar aizvērtām acīm, tomēr Anna pamanīja — viņas lūpu kaktiņš mazliet pacēlies. Apmierināts, gandrīz nemanāms smaids.
Un tajā mirklī Annā kaut kas pārslēdzās.
Viņa nesalūza. Nē. Gluži otrādi — it kā viss beidzot nostātos savās vietās.
— Zini ko, Jāni, — viņa sacīja klusi, bet tik skaidri, ka katrs vārds iegriezās gaisā. — Es aiziešu. Tiešām aiziešu. Tikai ne uz pāris dienām.
Jānis apstājās un lēni pagriezās. Viņa sejā parādījās neizpratne.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— To, ka aizeju pavisam. — Vārdi paši izlauzās ārā, it kā tos runātu nevis viņa, bet kāda cita — drosmīgāka, skaidrāka Anna. — Es ar tevi nodzīvoju divdesmit trīs gadus. Es pacietu tavu māti, kura mani ienīda no pirmās dienas. Es pacietu to, ka tu pārnāc mājās un nepasaki pat vienkāršu paldies. Es pacietu, ka tavās acīs es esmu kā mēbele. Ērta. Klusa. Bezmaksas.
— Tu esi sajukusi? — Jānis spēra soli viņas virzienā. — Tev prāts vairs nav mājās?
— Nē, — Anna lēni papurināja galvu. — Tieši otrādi. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika es visu redzu skaidri. Man pietiek būt neredzamai. Pietiek būt vainīgai pie visa. Aprūpējiet savu māti paši. Jūs taču visi esat tik pareizi, tik gādīgi — nu tad parādiet, ko spējat.
— Anna, nāc pie prāta! — Inese pielēca kājās. — Tu esi sieva! Tev ir pienākumi!
— Arī viņam bija pienākumi, — Anna norādīja uz Jāni. — Mīlēt. Cienīt. Sargāt. Kur tas viss palika?
Jāņa seja piesarka. Plaukstas savilkās dūrēs.
— Tu to nožēlosi, — viņš izgrūda caur sakostiem zobiem. — Vēl rāposi atpakaļ. Kur tu iesi? Tev nekā nav!
— Aizbraukšu pie mammas. Pēc tam atradīšu darbu. Noīrēšu istabu. — Anna iegāja guļamistabā un izvilka no skapja veco somu. — Un tālāk redzēsim.
Viņa krāva mantas ātri, bez liekas domāšanas. Tikai pašu nepieciešamāko — dokumentus, dažus džemperus, veļu, pāris sīkumus. Rokas viņai netrīcēja. Sirds sita mierīgi, vienmērīgi. Viņu pārņēma savāds miers, it kā pēc ilgas slimības beidzot būtu atkāpies smagums no krūtīm un atkal varētu ieelpot līdz galam.
Jānis stāvēja guļamistabas durvīs. Skatījās. Klusēja. Viņa acīs uz brīdi pazibēja kaut kas līdzīgs apjukumam — acīmredzot šādu pavērsienu viņš nebija gaidījis.
— Tu nopietni? — viņš pajautāja jau krietni klusāk.
Anna aiztaisīja somas sprādzi. Tad pacēla skatienu un paskatījās uz viņu ilgi, uzmanīgi, it kā vēl pēdējo reizi mēģinātu tajā sejā atrast to jauno puisi no tirgus, kurš reiz solīja viņu sargāt.
Viņa neatrada.
Viņas priekšā stāvēja svešs vīrietis. Noguris, dusmīgs, ar izdzisušu skatienu.
— Pilnīgi nopietni, — viņa atbildēja.
Anna pagāja viņam garām. Garām Ineses triumfējošajam skatienam. Garām Lauras šķībajam, izsmējīgajam smaidam. Pie Maijas gultas viņa uz mirkli apstājās. Vecā sieviete atvēra acis.
— Uz redzēšanos, — Anna mierīgi pateica. — Veseļojieties.
Maijas acīs pēkšņi uzplaiksnīja bailes. It kā tikai tagad viņa būtu sapratusi, ko patiesībā izdarījusi.
Anna izgāja no dzīvokļa.
Kāpņu telpā bija auksts — logs neaizvērās līdz galam, un vējš brīvi skrēja pa stāviem. Viņa ciešāk apvilka mēteli, satvēra somas rokturi un sāka kāpt lejup.
Ārā ziema turpināja savu balto, salto dzīvi. Sniegs gurkstēja zem zābakiem, sals koda vaigos. Un tomēr Annai nebija auksti. Kaut kur dziļi viņā pletās neparasta sajūta — vieglums. Varbūt pat brīvība.
Viņa gāja pāri apsnigušajam pagalmam, un ar katru soli pagātne palika arvien tālāk aiz muguras. Tur, tajā dzīvoklī. Pie tiem cilvēkiem. Pie tās dzīves, kurā viņa bija pazudusi pati sev.
Priekšā gaidīja nezināmais. Biedējošs, neskaidrs, bez solījumiem.
Bet pirmo reizi pēc ilga laika tas šķita pareizi.
Anna pasmaidīja. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā.
Un devās tālāk — baltajā ziemas tālumā, tur, kur sākas jauna dzīve.