Tajā negaidīti tika pacelts tieši tas budžeta jautājums, par kuru Anna bija domājusi visu nedēļas nogali.
— Kurš sagatavoja līgumu ar apakšuzņēmēju? — ģenerāldirektors jautāja, pāršķirstot lapas. — Šeit redzama četrdesmit tūkstošu eiro starpība.
Telpā iestājās tik smags klusums, ka šķita — visi pārstājuši pat elpot.
Inese sēdēja Annai pretī un mierīgi malkoja kafiju, it kā notiekošais viņu nemaz neskartu.
— Dokumentu man atnesa Inese, — Anna pateica skaidri. — Taču es to neparakstīju.
— Kāpēc? — direktors pacēla uzacis.
— Tāpēc, ka tur ir sagrozīti skaitļi. Apakšuzņēmējs apstiprināja, ka nekāds jauns cenrādis nav ticis saskaņots.
Inese uz mirkli satrūkās, taču tūlīt pat savācās.
— Anna, tu nopietni? Tā bija parasta kļūda! Sekretāre droši vien pievienoja nepareizo failu.
— Dīvaini, ka šī “kļūda” tieši par četrdesmit tūkstošiem palielinātu ieņēmumus, — Anna noteica klusā balsī. — Un vēl dīvaināk, ka vecā līguma kopija pēkšņi pazudusi no servera mapes.
Andris nolika papīrus malā un lēni paskatījās uz abām.
— Mēs to pārbaudīsim. Vēl šodien.
Pēc sanāksmes nodaļā valdīja kapa klusums.
Anna atgriezās savā kabinetā, jūtot, kā sirds sitas pārāk strauji.
Viņa saprata: īstā cīņa ir sākusies tikai tagad. Un atkāpties vairs nebija iespējams.
Ap pusdienlaiku pienāca ziņa no grāmatvedības: “Starptība apstiprināta. Sākotnējais fails no kopīgā diska dzēsts 11. oktobrī plkst. 19.46.”
Anna uzreiz atcerējās, kurš tajā vakarā palika birojā gandrīz līdz astoņiem.
Tikai Inese.
Pēc stundas abas tika izsauktas pie ģenerāldirektora.
Inese runāja ātri, pārliecinoši, ar vieglu aizvainojumu balsī:
— Tā ir provokācija. Es neko neesmu aiztikusi. Man mājās ir bērns, es te pa naktīm nedzīvoju. Varbūt kāds cits kaut ko izmainīja.
— To parādīs sistēmas žurnāli, — Andris atbildēja mierīgi. — Līdz tam, Inese, paņem brīvdienu. Līdz pārbaudes beigām.
Kad Inese izgāja, durvis aiz viņas aizcirtās tik skaļi, ka stikls sienā viegli nodrebēja.
Anna beidzot izelpoja.
Taču atvieglojums neatnāca. Bija tikai tukšums un milzīgs nogurums.
Vakarā, pārnākusi mājās, viņa uzlika vārīties ūdeni un paskatījās telefonā.
Atkal ziņa no Jāņa:
“Anna, es runāju nopietni. Satiksimies. Bez pārmetumiem. Es gribu tevi redzēt.”
Viņa ilgi skatījās uz ekrānu. Tad uzrakstīja:
“Rīt. Septiņos. Kafejnīcā pie stacijas.”
Nākamajā vakarā Anna ieradās pirmā. Viņa pasūtīja kapučīno un apsēdās pie loga.
Jānis atnāca pēc desmit minūtēm. It kā tas pats cilvēks, bet tomēr citāds — noguris, sastīdzis, bez tās agrākās pašpārliecinātības, kas viņam vienmēr bija nākusi līdzi.
— Paldies, ka atnāci, — viņš sacīja.
— Runā, — Anna atbildēja mierīgi.
— Es… negribu to visu pazaudēt. Es biju muļķis. Es tevi nedzirdēju, nepamanīju, cik tev ir smagi. Man likās, ka viss ir kārtībā, līdz tu aizgāji.
Anna klausījās. Kafija krūzē pamazām atdzisa.
— Tu nepamanīji nevis tāpēc, ka nevarēji, bet tāpēc, ka negribēji, — viņa beidzot teica. — Toreiz man nevajadzēja naudu. Ne risinājumu. Ne glābšanu. Man vajadzēja tikai vienu labu vārdu.
Jānis nolaida skatienu.
— Es to sapratu par vēlu.
— Jā, — Anna klusi noteica. — Par vēlu.
Viņš smagi nopūtās un paskatījās uz viņu tā, it kā gribētu pēdējo reizi iegaumēt katru sejas līniju.
— Tātad viss?
Anna viegli pasmaidīja.
— Nē. “Viss” ir tad, kad vairs nejūti pilnīgi neko. Es jūtu. Tikai kaut ko citu. Laikam nogurumu. Un mieru.
Jānis pamāja.
— Es tevi neaizmirsīšu.
— Tas arī nav vajadzīgs, — Anna sacīja. — Vienkārši dzīvo kārtīgi.
Kad viņa izgāja no kafejnīcas, ārā jau lēni virpuļoja sniegs — slapjas, retas, pirmās gada pārslas. Anna pacēla mēteļa apkakli un devās stacijas virzienā. Apkārt viss šķita kluss.
Tikmēr birojā viss bija sagriezies kājām gaisā.
Pārbaude apstiprināja: dokumenti patiešām bija mainīti. No Ineses datora.
Andris sasauca īsu sapulci.
— Vadības lēmums ir šāds: Inese uzņēmumā vairs nestrādās. Anna, tava nodaļa izglāba projektu un mūsu reputāciju. Paldies.
Aplausu nebija. Tikai īss, saspringts klusuma brīdis.
Taču kolēģu skatieni bija mainījušies. Tajos vairs nebija aizdomu. Tagad tur bija cieņa.
Vakarā, kad visi jau bija aizgājuši, Anna stāvēja pie sava kabineta loga.
Lejā gar ielu slīdēja automašīnu lukturi, bet sniegs krita arvien biezāk.
Viņa paņēma telefonu un uzrakstīja mammai:
Anna: “Viss beidzies. Es tiku galā.”
Mamma: “Es zināju. Un tagad sāc dzīvot, nevis tikai izdzīvot.”
Anna pasmaidīja. Telefonu viņa nolika uz galda.
Un pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņai šķita, ka plaušās atkal ir vieta gaisam.
Dažu nākamo nedēļu laikā viss pamazām atgriezās savā ritmā.
Darbs virzījās mierīgi, nodaļa strādāja stabili, un steiga vairs nešķita kā ugunsgrēks, kuru jādzēš katru dienu.
Reizēm vēlos vakaros, kad Anna palika birojā ilgāk, viņa pēkšņi pieķēra sevi pie domas, ka vairs nebaidās.
Viņa vienkārši zināja: tas, kas sabruka, nesabruka velti.
Kādu dienu, dodoties mājās, viņas skatiens apstājās pie plakāta grāmatnīcas skatlogā:
“Projektu vadība sievietēm līderēm. Kā veidot karjeru un nepazaudēt sevi?”
Anna apstājās un kādu brīdi tikai skatījās.
Pēc tam nopirka biļeti uz kursiem. Tāpat vien. Bez liela plāna.
Pavasarī viņa atkal stāvēja pie tās pašas kafejnīcas, kur reiz bija satikusies ar Jāni.
Sniega vairs nebija. Gaisā virmoja mitra asfalta smarža, un silts vējš viegli kustināja matus.
Vienā rokā viņai bija latte, bet domās — jauna projekta aprises.
Garām pagāja jauns pāris, abi smējās par kaut ko tikai viņiem saprotamu.
Anna paskatījās viņiem nopakaļ un pēkšņi saprata: vairs nesāp.
Dzīve nebija mainījusies vienā acumirklī. Tā vienkārši vairs nešķita sveša.
Vēlu vakarā, pārnākusi mājās, viņa izvilka veco kasti — to pašu, kurā bija saliktas vēstules, biļetes un fotogrāfijas.
Anna visu pārskatīja. Tad rūpīgi izmeta.
Bez asarām. Bez sāpēm.
Uz palodzes joprojām stāvēja abi kaktusi. Tie bija paaugušies un pat uzziedējuši.
Anna pasmaidīja un pavisam klusi nočukstēja:
— Malači. Mēs turamies.
Viņa nodzēsa gaismu, iegūlās gultā un pirmo reizi pēc ilga laika aizmiga mierīgi — bez smagām domām, bez gaidām, tikai ar sajūtu, ka viss beidzot virzās tieši tā, kā tam jāvirzās.
Un kaut kur dziļi viņā pašā beidzot iestājās klusums.