— Ar šo apakšuzņēmēju labāk apejies ļoti uzmanīgi. Viņam patīk, ja viņu paglauda pa spalvai, tāpēc nemeties virsū ar prasībām.
— Pie šī klienta es tavā vietā pagaidām neķertos. Viņš cienīja Pēteri, bet tev vēl neuzticas.
— Šo ziņu izsūtni es pārrakstītu no pašiem pamatiem. Bet, protams, ja vēlies, vari atstāt tādu, kāda ir… tikai pēc tam mēs tik un tā atgriezīsimies pie mana varianta.
Teikt, ka Annai tajos brīžos gribējās nolamāties, būtu pārāk maigi.
Tomēr viņa klusēja.
Pagaidām.
Kādu vakaru, kad birojā bija palikušas tikai viņas abas, Inese pēkšņi pajautāja:
— Paklau, vai taisnība, ka paaugstinājumu tev piedāvāja pēc sarunas divatā ar Andri?
Anna pacēla acis no klēpjdatora ekrāna.
— Un no kurienes tev tāda informācija?
Inese viegli paraustīja plecus.
— Nu… kaut ko dzirdēju.
— Baumas parasti ir iecienīta izklaide tiem, kam nav faktu, — Anna vēsi noteica un atkal pievērsās dokumentiem.
— Nevajag uzreiz tā, es taču tikai pajautāju, — Inese atbildēja ar uzspēlētu nevainību balsī. — Vienkārši dīvaini, ka izvēlējās tieši tevi. Kandidātu taču netrūka.
— Bet izvēlējās mani, — Anna mierīgi sacīja. — Tātad acīmredzot bija iemesls.
Ineses lūpu kaktiņos parādījās tikko manāms smaids.
— Var jau būt. Tikai tu pati saproti, ka šeit ne vienmēr visu izšķir rādītāji. Reizēm nozīme ir arī… simpātijām.
Anna aizvēra klēpjdatoru.
— Inese, ja gribi kaut ko pateikt, tad pasaki skaidri.
— Ak, nē, ko tu, — viņa izpleta rokas. — Es tikai domāju skaļi. Neuztver personīgi.
Anna neko neatbildēja.
Tieši tajā vakarā viņa pirmo reizi līdz galam apjauta: cīņa mājās un cīņa darbā pēc būtības neatšķiras. Mainās tikai cilvēku sejas.
Nedēļas nogalē viņai piezvanīja mamma. Viņas pašas mamma, nevis kāds no vīra ģimenes.
— Meitiņ, kur tu esi pazudusi? — balss bija silta un pazīstama. — Zvanīju tev, bet tu necēli.
— Strādāju, mammu, — Anna nopūtās. — Jauns amats, daudz pienākumu.
— Nu, vismaz garlaicīgi nav, — mamma iesmējās. — Galvenais, nenodzen sevi līdz spēku izsīkumam. Un neklausies nevienā, kurš saka, ka tu netiksi galā.
Anna klausījās un pēkšņi sajuta, ka kaklā sakāpj kamols.
Cik ļoti viņai visu šo laiku bija pietrūcis tikai viena teikuma: “Es tev ticu.”
No Jāņa viņa to nekad nebija dzirdējusi. No mammas — jā. Un ar to pietika, lai elpot kļūtu vieglāk.
Pēc sarunas viņa apsēdās uz dīvāna un kādu brīdi vienkārši nekustīgi sēdēja.
Galvā jaucās darbs, cilvēki, lēmumi un doma par to, cik ātri viss sabrūk, ja pazūd uzticēšanās.
Un cik smagi to pēc tam būvēt no jauna, ja blakus nav neviena, uz ko atbalstīties.
Pirmais īstais konflikts uzliesmoja pirmdienas sapulcē.
Inese pārtrauca Annu pašā prezentācijas vidū:
— Anna, piedod, bet tu neesi ņēmusi vērā, ka ceturtā ceturkšņa reklāmas budžets jau ir sadalīts. Ja tagad mainīsim kanālu, izdevumi pārsniegs plānoto.
— Es to ņēmu vērā, — Anna mierīgi atbildēja. — Budžetā bija kļūda aprēķinos, tāpēc es pārrēķināju visu pēc faktiskajiem datiem.
— Kas to apstiprināja? — Ineses balss kļuva asa.
— Es.
— Bez saskaņošanas ar nodaļu?
— Vadītājam ir tiesības pieņemt lēmumus, — Anna noteica stingri. — Ja ir iebildumi, izrunāsim tos pēc sapulces.
Telpā iestājās klusums.
Ģenerāldirektors tikko manāmi pasmaidīja. Gandrīz nemanāmi, tomēr Anna to pamanīja.
Pēc sapulces Inese viņu panāca pie lifta.
— Gribi visiem parādīt, cik esi stingra? Uzmanies. Tevi var saplosīt.
Anna paskatījās viņai tieši acīs.
— Lai mēģina. Es pie tā jau esmu pieradusi.
Vakarā pienāca jauna ziņa no Jāņa.
Jānis: “Anna, satiksimies. Es visu sapratu. Negribu, lai starp mums viss beidzas šādi.”
Viņa ilgi skatījās uz ekrānu un neatbildēja. Beigās uzrakstīja tikai:
Anna: “Redzēsim. Tagad nav īstais brīdis.”
Jāņa atbilde atnāca gandrīz uzreiz.
Jānis: “Tu esi mainījusies. Kļuvusi tik auksta.”
Anna pārlasīja šos vārdus un nodomāja, ka, iespējams, viņš patiešām nav kļūdījies — viņa bija mainījusies. Tikai ne tā, kā viņš to saprata. Viņa nebija kļuvusi auksta. Viņa vienkārši beidzot bija kļuvusi skaidrāka pati sev.
Nākamā nedēļa aizritēja nemitīgā skrējienā. Mēneša beigās nodaļai izdevās sasniegt ļoti labus rezultātus: parādījās jauni klienti, pieauga apgrozījums, ienāca vairāk pieprasījumu. Andris visu priekšā viņu uzslavēja:
— Labi pastrādāts. Īpaši Anna. Redzams, ka viņa situāciju tur savās rokās.
Anna pateicās, taču smaids viņai sanāca saspringts. Tagad viņa jau zināja: panākumiem ir arī otra puse. Pēc uzslavas kolēģi sāka skatīties uz viņu citādi.
Daži apsveica patiesi.
Citi — ar šķību, ironisku smaidu.
Vakarā, kad visi bija aizgājuši, Anna palika kabinetā viena. Birojā valdīja klusums; dzirdama bija tikai ielas dūkoņa aiz loga un pieklusināta monitora gaismas švīkoņa uz galda.
Viņa atvēra ziņu lietotni un uzrakstīja mammai:
Anna: “Mammu, man sanāk. Bet ir grūti.”
Mamma: “Ja ir grūti, tātad tu ej pareizajā virzienā.”
Anna pasmaidīja.
Un saprata, ka pirmo reizi pēc ilga laika vārds “grūti” viņai vairs nenozīmē bailes.
Taču jau nākamajā dienā viss pēkšņi sagriezās kājām gaisā.
No rīta, tiklīdz Anna ienāca birojā, Inese pasniedza viņai mapi.
— Te ir dokumenti par apakšuzņēmēju. Vajag parakstīt.
— Vispirms apskatīšos.
Anna pāršķirstīja lapas un gandrīz uzreiz pamanīja neatbilstību. Vecajā līgumā summa bija mazāka. Šeit — par četrdesmit tūkstošiem eiro vairāk.
— Kas tas ir?
— Jaunais cenrādis, — Inese mierīgi atbildēja. — Viņi pacēla cenas.
— Kāpēc?
— Inflācija, izmaksas aug, viss kļūst dārgāks.
Anna pacēla skatienu.
— Es pati viņiem piezvanīšu.
— Kā vēlies, — Inese paraustīja plecus. — Tikai nebrīnies, ja pēc tam nāksies atvainoties.
Pēc piecpadsmit minūtēm Anna tiešām piezvanīja uzņēmumam.
Un uzzināja, ka nekāda jaunā cenrāža nemaz nav.
Viņa nolika klausuli un dažas sekundes sēdēja pilnīgā nekustībā. Tad piecēlās un klusi noteica:
— Nu tad tagad tas sākas pa īstam.
Mājās viņa tajā vakarā pārnāca vēl vēlāk nekā parasti. Uz galda stāvēja līdz pusei izdzerta tēja, bet telefonā gaidīja vēl viena ziņa no Jāņa:
“Man tevis pietrūkst. Es gribu parunāt. Es zinu, ka kļūdījos.”
Anna neatbildēja. Viņa vienkārši izslēdza telefonu.
Pirmdienas rīts sākās ar sanāksmi.