— …ja jau tev to piedāvāja, tātad uzskata, ka esi gatava. Vai tiešām tu to nesaproti?
Anna ilgi skatījās uz viņu. Un pēkšņi viņai kļuva pilnīgi skaidrs: viņa balsī nav atbalsta. Tur bija aprēķins. Viņš neteica: “Es tev ticu.” Viņš būtībā teica: “Tas ir izdevīgi.”
— Man vajag laiku, — viņa noteica.
— Labi, — Jānis atlaidās krēslā. — Tikai paturi prātā: šādus piedāvājumus divreiz neizsaka.
Nākamais rīts sākās ar telefona zvanu. Zvanīja viņa māte. Anna stāvēja vannasistabā un tīrīja zobus, bet Jānis runāja skaļi — tik skaļi, it kā gribētu, lai viņa noteikti dzirdētu katru vārdu.
— Jā, mammu, protams. Neuztraucies, es visu nokārtošu. Jā, Anna piekritīs, kur tad viņa liksies.
Anna izspļāva zobu pastas putas un sastinga.
“Kur tad viņa liksies.”
Šie vārdi vēl ilgi dunēja viņai galvā.
Saruna virtuvē pēc tam vairs nebija atsevišķs strīds. Tā bija tikai turpinājums visam, kas jau sen bija krājies starp viņiem. Viss jau reiz bija pateikts, tikai neviens nebija īsti klausījies.
— Skaidrs, — Jānis beigās sacīja, novēršot skatienu. — Sapratu. Negribi palīdzēt — nepalīdzi.
— Es gribu, lai tu pats gribētu pārstāt nostādīt savu māti starp mums, — Anna atbildēja. — Tas arī viss.
Viņš paskatījās uz viņu noguruši, gandrīz bez cerībām, it kā raudzītos uz cilvēku, ar kuru nav iespējams vienoties.
— Anna, tu visu padari pārāk sarežģītu.
— Bet tu visu padari pārāk vienkāršu, — viņa piecēlās no galda. — Varbūt tieši tāpēc mēs visu laiku stāvam uz vietas.
Viņa iegāja istabā un aizvēra durvis. Tad paņēma telefonu un atvēra saraksti ar priekšnieku. Ziņu viņa bija uzrakstījusi jau trešo reizi un tikpat reižu izdzēsusi.
“Es pieņemu piedāvājumu. No pirmdienas esmu gatava sākt.”
Pirksts apstājās virs pogas “sūtīt”. Anna dziļi ievilka elpu. Un nospieda.
Ekrāns īsi iemirdzējās. Pēc tam iestājās klusums.
No virtuves atskanēja trauku šķindoņa. Jānis, visticamāk, atkal runāja ar māti.
Bet Anna stāvēja pie loga un domāja, ka varbūt tieši tagad viņa pa īstam sāk pieaugt.
Ne tad, kad pabeidza augstskolu. Ne tad, kad apprecējās. Un pat ne tad, kad saņēma jauno amatu.
Tieši tagad — brīdī, kad viņa pirmo reizi pateica: “nē”.
— Te būs cirks vai darbs? — no durvju puses atskanēja kāda balss, un telpa uzreiz apklusa.
Anna stāvēja uz sava jaunā kabineta sliekšņa, piespiedusi mapi pie sāniem un ar saspringtu smaidu sejā. Tā bija viņas pirmā diena mārketinga nodaļas vadītājas amatā, un sākums izrādījās ļoti daiļrunīgs: trīs kolēģi, cits citu pārtraucot un runājot arvien skaļāk, strīdējās par klienta maketu.
— Atvainojiet, — ierunājās meitene brillēs, kura stāvēja pie loga. — Mēs tikai… precizējām dažas nianses.
— Nianses precizē pārrunu telpā, — Anna devās pie sava galda. — Bet šeit tagad būs miers. Termiņš ir rīt. Mums nav laika ķildām.
Telpā visi sastinga. Dažas sekundes skatieni bija pievērsti viņai — ziņkārīgi, piesardzīgi, mazliet aizdomīgi. Tad viens no puišiem pusbalsī izmeta:
— Nu, sākas. Jauna slota…
Anna neatbildēja. Viņa tikai ieslēdza datoru un ķērās pie atskaišu pārskatīšanas.
Pēc desmit minūtēm kabinetā valdīja pilnīgs klusums.
Līdz pusdienlaikam Anna jau ļoti skaidri saprata: viņa nav mantojusi saliedētāko komandu.
Nodaļā strādāja divpadsmit cilvēki, un vismaz puse, šķiet, bija pārliecināta, ka viņas vietā krēslā vajadzētu sēdēt kādam citam. Precīzāk — Inesei. Viņa bija gara, pamanāma sieviete ar vienmēr nosvērtu, lietišķu balsi. Uzņēmumā Inese bija ilgāk par pārējiem, pazina klientus, vadīja lielākos projektus un pret visu notiekošo izturējās uzkrītoši vienaldzīgi.
— Ja vajag, varu tev parādīt visus aktīvos līgumus, — pēc pusdienām Inese ielūkojās kabinetā. — Lai vismaz saproti, kas kurā stadijā atrodas.
— Lieliski, — Anna atbildēja. — Pēc trijiem derēs? Līdz tam laikam būšu tikusi galā ar pārējo.
— Derēs. — Inese pamāja, taču vēl mirkli palika durvīs, it kā gribētu piebilst kaut ko svarīgu. — Tikai… neapvainojies, labi? Te viss jau sen ir iegājies savās sliedēs. Bet augšā bieži iedomājas, ka ar jaunu vadītāju pēkšņi viss mainīsies.
— Paskatīsimies, — Anna mierīgi sacīja. — Galvenais, lai sistēma strādā.
Kad Inese izgāja, Anna beidzot ļāva sev gari un noguruši nopūsties. Viņa ļoti skaidri juta, ka viņu uztver kā svešinieci.
Un šo sajūtu — būt svešai — viņa pazina pārāk labi. Mājās. Un tagad arī darbā.
Līdz vakaram galva dūca kā pēc ilga trokšņa. Izgājusi uz ielas, Anna dziļi ieelpoja vēso Daugavpils gaisu. Tuvojās oktobra beigas. Nokritušās lapas slapji līpēja pie ietves, un laternu gaisma atspīdēja peļķēs.
Telefons ievibrējās. Ekrānā parādījās: “Jānis”.
Viņa nepacēla. Tas varēja pagaidīt. Vēl bija par agru jebkam.
Anna lēnām devās kājām uz stacijas pusi.
Viņa gāja garām kioskiem, kafejnīcām un skatlogiem, kuros mirgoja rudens atlaides. Cilvēki steidzās, nesa maisiņus, kāds skaļi smējās. Bet viņas iekšienē bija tukšums un klusums.
Vakarā mājās — ja šo vienistabas īres dzīvokļa stūri vispār varēja saukt par mājām — Anna ieslēdza tējkannu un apsēdās pie loga. Maza virtuve, uz palodzes daži kaktusi, ko viņa bija nopirkusi nedēļas nogalē. Lai vismaz kaut kas te būtu dzīvs.
Telefonā ienāca jauna ziņa.
Jānis: “Mamma jautā, kad tu saņemsi algu? Jāsamaksā par apkuri.”
Anna ilgi skatījās ekrānā. Tad vienkārši izdzēsa ziņu.
Bez atbildes.
Nākamās dienas pagāja neprātīgā steigā. Viņa ieradās agrāk par visiem un aizgāja pēdējā. Sēdēja salīkusi pār tabulām, pētīja vecās atskaites, pārrakstīja vēstules klientiem.
Pirmdien viņu pasauca ģenerāldirektors.
— Redzu, tu darbam esi pieķērusies nopietni. Labi. Tikai nepārdzen cilvēkus, sarunāts? Pēc Pētera aiziešanas visi tāpat ir uzvilkti.
— Saprotu, — Anna sacīja.
— Galvenais — nemēģini visu pārkārtot uzreiz. Pavēro, kā kurš strādā, ko kurš spēj. Un tikai tad izdari secinājumus.
Viņa pamāja, lai gan iekšēji zināja: gaidīšanai laika nav. Klienti, atskaites, termiņi, kavējumi — viss vienlaikus bija uzgāzies viņai uz pleciem.
Pirmajās divās nedēļās Anna gandrīz neēda normālas maltītes. Viņa dzīvoja no kafijas un automātā pirktām sviestmaizēm.
Inese arvien biežāk pie viņas iegriezās ar saviem “padomiem”.