— Mamma grib zināt, kad tev ieskaitīs pirmo algu. Viņas kredīts taču jāaizver! — vīrs nometa, pat nepaceldams acis no telefona.
— Es netaisos uzturēt tavu ģimeni, saprati? — Anna atbildēja taisni. Viņa nerunāja skaļi, tomēr balss bija tik ledaina, ka virtuvē it kā kļuva aukstāks.
Jānis lēni atrāva skatienu no kafijas krūzes, pa kuras malu lejup bija noslīdējusi putu strīpa. Sākumā viņš pat īsti nesaprata, ko sieva nupat pateikusi. Vai arī negribēja saprast.
— Ko tu domā ar “uzturēt”? — viņš sarauca pieri.
— Tieši to, ko pateicu, — Anna mierīgi noteica. — Es neesmu bankomāts. Un man nav pienākuma maksāt par tavu māti, tavu māsu un viņas bērniem.
— Anna, tu runā muļķības, — Jānis mēģināja iesmieties, taču smaids sanāca neveikls un saspringts. — Runa taču nav par kaut kādām milzu summām. Mamma vienkārši palūdza mazliet piepalīdzēt. Viņai iekrājušies komunālie maksājumi, vēl tā vannasistabas remontēšana… caurules pil…
— Tieši tā, — viņa pārtrauca. — “Mazliet piepalīdzēt”, “pagaidu grūtības”. Es to dzirdu jau trīs gadus, Jāni. Cik ilgi vēl?
Anna atbīdīja krēslu, piecēlās no galda un sāka staigāt pa virtuvi. Aiz loga smagnēji slīdēja pelēki mākoņi. Oktobra vidus, auksts lietus no paša rīta, uz palodzes mitras svītras no pilieniem. Bija sestdiena, teorētiski brīvdiena, bet gaisā jau karājās strīda smaka.
— Anna, — viņš ierunājās klusāk, — mamma nav svešs cilvēks. Viņa ir viena, tu taču zini… kopš tēva nāves…
— Nesāc, — viņa asi atteica. — Es visu saprotu. Taču palīdzēt ir viens, bet apmaksāt citu cilvēku neapdomīgus lēmumus — pavisam kas cits. Pirms gada viņa sāka remontu, lai gan viņai nav stabilu ienākumu. Pēc tam paņēma kredītu, un tagad tu katru mēnesi maksā ap simt eiro. Kad es jautāju, no kā mēs to segsim, tu atbildi: “Kaut kā tiksim galā.” Nu tad tagad arī tiekam galā.
Jānis smagi nosēdās atpakaļ krēslā un piespieda plaukstas pie sejas.
— Tevi paaugstināja, — viņš beidzot izmeta. — Tev būs normāla alga. Kāpēc tev žēl?
Šie vārdi trāpīja stiprāk nekā kliedziens.
— Žēl? — Anna lēni atkārtoja. — Nē, Jāni. Man nav žēl. Man sāp tas, ka divus gadus es rāvos melnās miesās, lai mēs beidzot kaut mazliet izlīstu no bedres. Lai varētu uzelpot. Bet tu gaidi, ka es atkal visu atdošu prom — tavas mātes dēļ, kura, acīmredzot, uzskata, ka tu viņai esi parādā līdz mūža galam.
Jānis klusēja. Viņā kaut kas sakustējās — ne gluži dusmas, arī ne vainas apziņa. Drīzāk apjukums. Saruna pēkšņi bija aizgājusi pārāk tālu, it kā viņš būtu pateicis tikai vienu neveiklu frāzi, bet zem kājām sabrukusi visa grīda.
Anna pagriezās pret logu. Aizsvīdušajā stiklā viņa ieraudzīja savu atspulgu: nogurušu seju un acis, kurās sakrājies pārāk daudz nepateiktā.
— Es neesmu pret palīdzēšanu, — viņa pēc brīža sacīja jau klusāk. — Bet brīdī, kad palīdzība pārvēršas par pienākumu, tā vairs nav palīdzība. Tā ir atkarība. Un piedod, bet es negribu kļūt par daļu no jūsu ģimenes grāmatvedības.
— Nevis “jūsu”, bet “manas”, — viņš automātiski izlaboja.
— Nē, tieši “jūsu”, — Anna atcirta. — Tava māte, tava māsa, viņas bērni. Un tu — viņu garantija. Bet es — naudas avots. Vai ne tā?
Viņš gribēja iebilst, taču vārdi neatradās. Pārāk precīzi tas bija pateikts.
Iepriekšējā vakarā Anna bija pārnākusi mājās vēlu — pārgurusi, ar darba domu pilnu galvu. Viņu negaidīti bija izsaucis ģenerāldirektors un paziņojis, ka līdzšinējā nodaļas vadītāja aiziet, amats paliek brīvs. To piedāvāja viņai. Alga — gandrīz divreiz lielāka. Amats — nopietns. Atbildība — milzīga.
Visu vakaru viņa klīda pa dzīvokli kā pa mīnu lauku. Te atvēra datoru un skatījās vakances, te aizvēra to, uzlika vārīties ūdeni un pēc tam aizmirsās. Kad Jānis atgriezās, viņa pateica tikai:
— Man piedāvāja paaugstinājumu.
Jānis pārsteidzās, nopriecājās, apskāva viņu. Un tad pajautāja:
— Cik maksās?
Ar to viss arī sākās.
— Annīt, — tagad viņš runāja daudz maigāk, — tu vienkārši visu esi pārpratusi. Mēs taču esam ģimene, mums viss ir kopīgs.
— Ne viss, — viņa stingri nogrieza. — Es neesmu parakstījusies sponsorēt tavus radiniekus.
— Bet saproti taču, mamma neprasa aiz ļauna prāta. Viņai tiešām ir smagi.
— Smagi ir tad, kad cilvēkam nav izvēles, Jāni. Tavai mātei izvēle ir vienmēr, tikai viņa allaž izvēlas ērtāko variantu: piezvana tev un saka — “dēliņ, palīdzi”. Un tu palīdzi. Pat tad, ja pēc tam mums pašiem nepietiek.
— Tātad tev ir žēl palīdzēt? — viņš atkal pārgāja uz uzbrukumu. — Mana māte taču tev tik daudz laba darījusi!
— Ko tieši? — Anna strauji pagriezās pret viņu. — Atgādini man, ko viņa ir izdarījusi tieši manā labā? Kad es ziemā slimoju, vai viņa kaut reizi piezvanīja? Kad mēs dzīvojām īrētā dzīvoklī un es lūdzu aizdot pirmajai iemaksai, viņa pateica: “Tieciet galā paši, jūs vēl jauni.” Bet tagad, kad man beidzot piedāvāts paaugstinājums, pēkšņi visiem ienācis prātā, ka arī es esmu ģimenes daļa. Ļoti ērti, vai ne?
Viņš neatbildēja.
Virtuvē skaļi tikšķēja sienas pulkstenis, it kā darītu to tīšām.
Anna piecēlās, ielēja glāzē ūdeni un iedzēra pāris malkus. Balss viņai viegli trīcēja, tomēr katrs vārds skanēja skaidri:
— Jāni, es nesaku, ka nevienam nekad nav jāpalīdz. Es tikai negribu, lai mana alga kļūtu par ieganstu jauniem pienākumiem. Es pat vēl neesmu piekritusi šim amatam.
— Tu vēl neesi piekritusi? — viņš pacēla galvu. — Kā tas ir? Kāpēc?
— Tāpēc, ka neesmu pārliecināta, vai to izturēšu. Komanda ir sarežģīta, tur ir intrigas, darba stils būs pavisam cits. Es negribu mesties tajā iekšā ar aizvērtām acīm.
Viņš pasmīnēja, un šajā smaidā bija vairāk izsmiekla nekā atbalsta.
— Nopietni? Tu taču visu dzīvi uz to esi gājusi. Tu pastāvīgi sūdzējies, ka tevi nenovērtē. Un tagad, kad tev beidzot dod iespēju, tu pēkšņi sāc šaubīties?
— Es nešaubos, — Anna klusi teica. — Es vienkārši gribu saprast, vai esmu gatava tādai atbildībai.
— Anna, — Jānis nolika plaukstu uz galda un pieliecās tuvāk, it kā būtu sagatavojis pēdējo, izšķirošo argumentu.