— Tu patiešām neko neesi sapratis.
— Ko tieši es neesmu sapratis? — Jānis apsēdās viņai blakus uz soliņa priekšnamā. — Pasaki man.
Anna pagriezās pret viņu un kādu brīdi klusējot raudzījās. Nosirmojuši deniņi, nogurušas acis, sīkas krunciņas sejā. Tik pazīstama seja. Un tomēr — mīļa.
— Jāni, — viņa klusi vaicāja. — Vai tu mani mīli?
— Protams, ka mīlu! Kāpēc tu vispār tā jautā?
— Tad kāpēc tu klusēji, kad tava māte mani aizvainoja?
— Es taču teicu… nevajadzēja ar viņu runāt tik asi…
— Jāni, to tu saki tagad. Bet vakar tu klusēji. Un tu klusē jau trīsdesmit piecus gadus!
Viņš ar plaukstu pārbrauca pār pieri, it kā censtos sakārtot domas.
— Anna, viņa tomēr ir mana māte. Kā lai es pret viņu izturos skarbi?
— Bet pret mani drīkst?
— Kāpēc tu tā nostādi jautājumu?
— Tāpēc, ka arī es esmu cilvēks! — Anna piecēlās. — Arī man ir jūtas. Arī mani var sāpināt.
Jānis neko neatbildēja. Viņš skatījās grīdā, izvairīdamies no sievas skatiena.
— Zini, — Anna turpināja jau mierīgāk, — vienā ziņā tavai mātei ir taisnība. Es tiešām esmu mainījusies.
— Kā tu esi mainījusies?
— Agrāk es baidījos. Baidījos tevi apbēdināt, baidījos aizskart tavu māti. Es sev atkārtoju: paciet, ar laiku viņa tevi pieņems.
— Bet viņa taču sen tevi ir pieņēmusi.
— Pieņēmusi? — Anna rūgti iesmējās. — Jā, kā kalponi. Kā cilvēku, kurš klusē un dara visu, ko viņam liek.
— Anna, tu pārspīlē…
— Nē, nepārspīlēju. — Viņa atkal apsēdās un satvēra vīra roku. — Jāni, paklausies mani. Tiešām paklausies.
Viņš lēni pamāja.
— Es esmu nogurusi no tā, ka vienmēr izrādos vainīga. Nogurusi no nemitīgas taisnošanās par katru savu vārdu. Nogurusi dzīvot mājās, kur mani neuztver ar cieņu.
— Es tevi cienu.
— Tad kāpēc tu nekad neesi nostājies manā pusē? Kāpēc šo trīsdesmit piecu gadu laikā tu ne reizi nepateici savai mātei: pietiek?
Jānis ilgi sēdēja klusēdams. Tad smagi nopūtās.
— Es nezinu. Varbūt… vienkārši pieradu.
— Tieši tā. Tu pieradi. Bet es vairs negribu pie tā pierast.
— Un ko tagad? — viņa skatiens aizslīdēja līdz koferim. — Tu tiešām aiziesi?
— Es nezinu, — Anna godīgi atbildēja. — Tas ir atkarīgs no tevis.
— No manis?
— Jāni, es nevēlos izjaukt mūsu ģimeni. Bet dzīvot tā, kā līdz šim, es vairs netaisos.
— Kā tad tu gribi dzīvot?
— Es gribu, lai tu esi mans vīrs, nevis mammas mazais dēliņš. Es gribu, lai manam viedoklim ir nozīme. Un lai tava māte mūsu mājā vairs nerīkojas kā saimniece pār visiem.
— Viņa taču nerīkojas…
— Rīkojas gan! Un tu pats to ļoti labi zini.
Jānis piecēlās un sāka nervozi staigāt pa priekšnamu.
— Anna, kā lai es viņai to paskaidroju? Viņa taču ir pieradusi, ka viss notiek pa viņas prātam.
— Tā jau ir viņas problēma. Tad lai atradinās.
— Tev viegli teikt…
— Jāni, — Anna pienāca viņam klāt. — Tev ir jāizvēlas. Vai nu mūsu dzīvi turpina vadīt tava māte, vai arī mēs paši. Trešā ceļa nav.
Vīrs ilgi neatbildēja. Beidzot viņš pastiepa rokas un pievilka Annu sev klāt.
— Labi. Mēģināsim.
— Ko tieši mēs mēģināsim?
— Dzīvot citādi. Bez mammas norādījumiem pie katra soļa.
— Un ja viņa apvainosies?
— Nu… apvainosies, pēc tam nomierināsies. Kur tad viņa liksies?
Tajā dienā Anna pirmo reizi pasmaidīja.
— Tad es varu nolikt koferi atpakaļ?
— Vari.
Viņa aiznesa koferi uz guļamistabu un sāka likt drēbes atpakaļ skapī. Jānis palika stāvam durvīs un vēroja viņu.
— Anna?
— Jā?
— Vakardienas borščs patiešām bija labs?
— Jā. Pat ļoti labs.
— Man jau tā likās, — Jānis pasmaidīja. — Mammai vienkārši šķita citādi.
Vakarā piezvanīja Inese. Viņa ilgi un satraukti runāja ar dēlu. Anna dzirdēja tikai Jāņa atbildes.
— Nē, mammu, mēs nesastrīdējāmies… Jā, viss ir kārtībā… Nē, neviens tevi negrasās izstumt no mūsu dzīves… Vienkārši mums par kaut ko jāvienojas… Par ko? Par normālu, cilvēcīgu attieksmi…
Viņš nolika klausuli un paskatījās uz Annu.
— Viņa rīt atnāks. Grib runāt.
— Lai nāk, — Anna mierīgi sacīja. — Tikai šoreiz mēs runāsim citādi.
— Citādi?
— Kā līdzvērtīgi cilvēki. Es vairs neesmu meitene, kuru vajag audzināt.
Jānis klusi pamāja.
— Es saprotu.
Un Anna sajuta — kaut kas tiešām ir sakustējies. Varbūt ne uzreiz viss kļūs citādi. Varbūt tas nebūs viegli. Tomēr pārmaiņas bija sākušās.
Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņai šķita, ka mājas patiešām atkal ir mājas.