— Tu prātu esi zaudējusi?
— Varbūt, — Anna mierīgi noteica un nolika koferi pie durvīm.
— Anna! Anna, tūlīt pat nāc atpakaļ! Kas tās par muļķībām?
Taču Anna jau vilka mugurā mēteli. Inese satraukti metās viņai pakaļ, skraidīja no vienas puses uz otru un ķērās pie piedurknes.
— Vai tu vispār saproti, ko dari? Jānis no tā saslims! Un ko bērni teiks?
— Bērni jau sen ir pieauguši. Viņi sapratīs.
— Tu esi traka! Pilnīgi traka! Kāpēc? Vienas sarunas dēļ?
Anna pagriezās pret viņu.
— Vienas? Inese, jūs ar mani tā runājat jau trīsdesmit piecus gadus!
— Es ar tevi runāju normāli!
— Normāli? — Anna īsi, rūgti iesmējās. — Atceraties, kad Mārtiņš saslima? Pirms diviem gadiem?
— Un kas tad?
— Es trīs nedēļas sēdēju pie viņa slimnīcā. Bet jūs Jānim stāstījāt, ka es tur speciāli esot iekārtojusies, lai izvairītos no mājas darbiem.
— Es neko tādu neteicu!
— Teicāt gan. Man pašai to pateicāt. Un atceraties, kad Laura aizstāvēja diplomu? Viņa bija nopirkusi jaunu kleitu, izskatījās tik skaista. Bet jūs tikai noteicāt: kāpēc vajadzēja tērēties, vecāki skopi.
Inese pietvīka.
— Tas… tas nebija tā!
— Bija tieši tā. Un tādu gadījumu ir simtiem. Simtiem, Inese!
Slēdzenē noklikšķēja atslēga. Mājās pārnāca Jānis.
— Sveikas! — viņš jautri iesaucās no durvīm. — Šodien tiku agrāk… — viņš apklusa, pamanījis koferi. — Kas te notiek?
— Tava sieva ir sajukusi prātā! — Inese tūlīt iesaucās. — Viņa grib aiziet!
Jānis paskatījās uz Annu, tad uz māti un beidzot uz koferi.
— Anna, tu to nopietni?
— Pavisam nopietni.
— Bet kāpēc? Kas ir noticis?
— Tu nezini?
— Nē!
— Jāni, — Anna apsēdās uz mazā soliņa priekšnamā. — Vakar tu runāji ar savu māti. Atceries?
Vīrietis nobālēja.
— Tu… dzirdēji?
— Katru vārdu. To, cik es esot nepateicīga. Ka mani vajagot nolikt pie vietas. Ka es tevi nenovērtējot.
— Anna, tas nav… mēs jau ne…
— Ko — ne? — viņa piecēlās. — Jūs tā neteicāt? Vai arī runa nebija par mani?
— Mamma vienkārši bija dusmīga par vakardienu…
— Par vakardienu? — Anna asi pārtrauca. — Par to, ka nepacēlu telefonu? Es taču tajā brīdī gatavoju jums pusdienas! JŪSU pusdienas!
— Anna, nomierinies…
— Es nenomierināšos! Zini, kāda ir patiesība, Jāni? Trīsdesmit piecus gadus es biju laba sieva. Gatavoju, mazgāju, audzināju bērnus, rūpējos par tevi. Un ko es par to saņēmu?
— Ko tu tagad runā? Mums taču ir normāla ģimene!
— Normāla? — Anna iesmējās bez prieka. — Vai normālā ģimenē vīrs kopā ar māti aiz muguras apspriež savu sievu?
— Mēs tevi neapspriedām!
— Ko tad jūs darījāt? Laika prognozi analizējāt? — viņa pagriezās pret Inesi. — Un jūs? Kas jūs vispār esat, lai man norādītu, kā jādzīvo?
— Es esmu viņa māte! — Inese sašutusi izslējās.
— Viņa māte. Ne mana. Es jums neesmu neko parādā.
— Kā tad ne! Cieņu tu esi parādā!
— Par ko? Par pazemojumiem? Par to, ka lienat katrā sīkumā? Par to, ka savu dēlu noskaņojat pret mani?
— Jāni! — Inese saķēra roku pie krūtīm. — Tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?
— Dzirdēju, — Jānis klusi atbildēja.
— Un? Tu ļausi viņai tā izturēties pret mani?
Iestājās klusums. Anna skatījās uz vīru un gaidīja. Tagad viss izšķirsies. Tieši tagad viņš izvēlēsies.
— Mammu, — pēc brīža ierunājās Jānis. — Varbūt tiešām nevajadzēja…
— Ko nevajadzēja? — Inese neticīgi iepleta acis.
— Nu… tā runāt par Annu.
— Tu tagad nostāsies viņas pusē?
— Es neesmu neviena pusē. Vienkārši… viņa ir mana sieva. Mana sieva jau trīsdesmit piecus gadus.
Inese apstulbusi atvēra muti, aizvēra to un pēc mirkļa atkal atvēra.
— Labi! — viņa beidzot izgrūda. — Ļoti labi! Tātad es jums vairs neesmu vajadzīga!
— Mammu, kāds tam vispār sakars?
— Tāds, ka es visu mūžu esmu dzīvojusi jūsu dēļ! Bet tagad… — viņa pagrāba savu somu. — Nu labi! Dzīvojiet bez manis!
Durvis aizcirtās. Priekšnamā palika tikai Jānis un Anna.
— Anna, — vīrs piegāja viņai tuvāk. — Kāpēc vajadzēja visu tik asi? Viņa taču jau ir gados…
— Jāni, — Anna noteica nogurušā balsī.