— Jāni, — Anna nolika viņam priekšā kafijas krūzi. — Mums vajag aprunāties.
— Mhm, — viņš pat neatraujot acis no ekrāna nomurmināja.
— Es runāju nopietni.
— Vakarā, Anna. Šodien tiešām nav laika. Man darbā svarīga prezentācija.
Viņš steigā pieskārās ar lūpām viņas vaigam un izgāja. Tas pats ierastais skūpsts, tas pats rīta rituāls. It kā nakts sarunas nemaz nebūtu bijis.
Anna palika sēžam pie galda un skatījās uz Jāņa līdz pusei izdzerto kafiju. Kā vispār iespējams tā dzīvot? Atrasties ar cilvēku vienā mājoklī un tomēr viņu patiesībā neredzēt?
Ap deviņiem piezvanīja Inese.
— Anna, kāpēc tu vakar necēli klausuli?
— Man nebija laika.
— Nebija laika! — vīramāte aizkaitināti nošņācās. — Un ar ko tad tu tik ļoti biji aizņemta?
Anna neatbildēja. Skaidrot nebija jēgas. Viņa tāpat nesaprastu.
— Paklausies, — Inese turpināja pavēlošā tonī. — Es šodien atnākšu. Mums ir jāizrunā viena lieta.
— Kāda lieta?
— Uz vietas uzzināsi. Būšu ap divpadsmitiem.
Savienojums pārtrūka. Anna vēl mirkli raudzījās telefonā, un pēkšņi viņai kļuva pilnīgi skaidrs: viņa vairs nespēj. Nespēj klausīties bezgalīgās pamācībās, nespēj paciest mūžīgos pārmetumus, nespēj palikt mājās, kur par viņu runā tā, it kā viņa būtu svešiniece.
Viņa piecēlās un aizgāja uz guļamistabu. No skapja dziļuma izvilka veco koferi, kuru abi savulaik bija pirkuši kāzu ceļojumam. Tas bija noputējis, un rokturis vienā pusē jau turējās tikai pa pusei.
Anna sāka krāmēt mantas. Lēni, kārtīgi, it kā katrai lietai būtu jāatrod sava vieta. Kleitas, blūzes, apakšveļa. Rokas viņai trīcēja, tomēr viņa neapstājās.
“Kur es iešu?” viņa domās sev jautāja. “Pie Lauras? Meita būs pārsteigta. Noteikti prasīs: mammu, vai jūs sastrīdējāties? Un ko lai es viņai atbildu? Ka tētis un vecmāmiņa mani uzskata par liekēdi?”
Koferī iegūla bērnu fotogrāfijas, dokumenti, dažas mīļākās grāmatas. Drīz izrādījās, ka vietas ir par maz. Trīsdesmit pieci dzīves gadi saruka līdz vienam nelielam koferim.
Anna apsēdās uz gultas malas un sāka raudāt. Klusi, bez skaļiem šņukstiem.
Tajā brīdī iezvanījās durvju domofons. Inese bija ieradusies agrāk.
— Ver vaļā! — viņas balss iegriezās klausulē.
Anna noslaucīja acis un devās atvērt. Vīramāte ielauzās priekšnamā tā, it kā komandētu uzbrukumu.
— Nu, runāsim? — viņa bez aicinājuma iesoļoja virtuvē, apsēdās pie galda un pamāja ar roku. — Sēdies.
Anna apsēdās pretī. Viņa skatījās uz šo sievieti un pēkšņi domāja: vai tiešām es no viņas baidījos visus šos trīsdesmit piecus gadus?
— Tātad, — Inese iesāka, sakārtojot sejas izteiksmi. — Vakar es runāju ar Jāni. Ilgi runāju.
— Es dzirdēju.
— Dzirdēji? — vīramāte sarauca pieri. — Nu labi. Tad tev vajadzētu saprast, par ko ir runa.
— Ne gluži.
— Anna, — viņas balss pēkšņi kļuva aizbildnieciski maiga, — tu taču esi saprātīga sieviete. Netēlo, ka neredzi, kas notiek.
— Un kas tad notiek?
— Tu esi mainījusies. Ļoti mainījusies. Kļuvusi tāda… spītīga. Pārāk paštaisna.
Anna klusēja.
— Agrāk tu mani uzklausīji, ņēmi vērā padomus. Bet tagad? Tagad tu man runā pretī!
— Kad tieši es esmu runājusi pretī?
— Visu laiku! Kaut vai vakar! Es pajautāju, kāpēc tu necēli telefonu, bet tu man atcirti!
— Es tikai pateicu, ka biju aizņemta.
— Tieši tā! Un kādā tonī! — Inese uzsita ar plaukstu pa galdu. — Un aizvakar arī. Es tev sacīju, ka borščs ir pārsālīts, bet tu klusēji. Pat neatvainojies!
Anna raudzījās viņā un nespēja vien nobrīnīties. Kā viņa agrāk nebija pamanījusi visu šo neprātu?
— Inese, — viņa mierīgi ierunājās. — Vai jūs to boršču ēdāt?
— Kāds tam sakars?
— Ēdāt vai neēdāt?
— Nu… pagaršoju.
— Ar vienu karoti. Un uzreiz paziņojāt, ka tas ir par sāļu.
— Jā! Un tad?
— Jānis apēda pilnu šķīvi. Un pēc tam vēl palūdza papildporciju.
Uz īsu brīdi vīramāte apmulsa, tomēr ātri atguva savaldību.
— Aiz pieklājības! Mans Jānis ir taktisks cilvēks, viņš negribēja tevi aizvainot.
— Skaidrs, — Anna piecēlās. — Inese, man jāiet.
— Kur tev jāiet? Mēs vēl neko neesam līdz galam izrunājušas!
— Es domāju, ka esam gan.
Anna izgāja no virtuves un devās pie kofera.
— Kas tas ir? — Inese sastinga un apstulbusi blenza uz koferi.