Sieva nejauši izdzirdēja vīra un vīramātes sarunu, un no rīta nolēma sakravāt savas mantas
Anna pamodās no balsīm, kas klusi plūda no virtuves. Pulkstenis rādīja pusdivus naktī. Viņa gulēja gultā un nesaprata, kurš šādā stundā vēl varētu negulēt. Pēc mirkļa viņa pazina vīramātes balsi.
— Jāni, cik ilgi tu vēl to pacietīsi? — Inese caur zobiem nošņāca. — Viņa taču tev pavisam uzkāpusi uz galvas!
Anna sastinga. Par ko viņas runāja?
— Mammu, klusāk. Anna guļ, — vīrs atteica pieklusināti.
— Man vienalga! Lai dzird! Varbūt beidzot sapratīs, ko dara!
Annas sirds sāka dauzīties tik skaļi, ka viņai šķita — to var dzirdēt visā dzīvoklī. Tagad šaubu vairs nebija: runa bija par viņu.
— Es vakar viņai pateicu, ka kartupeļi jānomizo. Un ko viņa man atbild? Ka pati zinot, kad to darīt! Tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Man, manā vecumā, viņa tā atbild!
— Mammu, nu beidz…
— Neaizstāvi viņu! Es trīsdesmit piecus gadus klusēju! Domāju, nāks pie prāta, sapratīs, kurš te ir galvenais. Bet nē — kļūst tikai sliktāk!
Anna aizvēra acis. Dievs, par ko viņa vispār runā? Kādi vēl kartupeļi? Vakar viņa visu dienu tīrīja māju, mazgāja veļu, gatavoja ēst. Un tagad izrādās, visa nelaime esot kartupeļos?
— Un vispār, paskaties uz viņu, — Inese turpināja. — Staigā pa māju tā, it kā būtu kāda princese! Ko viņa vispār prot? Normāli gatavot neprot, saimniecību vadīt neprot…
— Mammu, liecies mierā.
— Nelikšos! Jāni, tu esi vīrietis vai neesi? Kāpēc tu ļauj sievai noteikt, kas tev jādara?
— Neviens man neko nenosaka.
— Kā tad ne! Atceros, gribēji mainīt mašīnu — viņa bija pret. Gribēji pirkt vasarnīcu — atkal viņa iebilda. Tu par visu prasi viņas viedokli!
Anna piecēlās gultā un palika sēžam ar pavērtu muti. Kāda mašīna? Kāda vasarnīca? Viņi taču vienmēr visu bija izlēmuši kopā. Vai tiešām viņa bija kļūdījusies?
— Zini, ko es domāju? — Ineses balss kļuva klusāka, taču tajā parādījās vēl indīgāks tonis. — Viņa tevi nenovērtē. Nemaz.
— Mammu…
— Nesauc mani tagad par mammu! Es visu redzu. Tu strādā kā zirgs, bet viņa? Guļ uz dīvāna un skatās televizoru!
Anna aizrāvās elpa. Guļ uz dīvāna? Vai šī sieviete bija akla? Vai arī vienkārši izliekas neredzam, ka Anna no rīta līdz vakaram raujas bez atelpas?
— Un vēl nepateicīga! — vīramāte piebilda. — Cik daudz es viņas labā esmu darījusi! Kad viņa slimoja, es viņu kopu. Kad naudas nebija, es palīdzēju. Bet viņa vēl uzdrošinās pacelt degunu!
— Neviens neko nepaceļ, mammu.
— Paceļ gan! Vakar pajautāju, kāpēc viņa neatbild uz maniem zvaniem. Viņa saka — bijusi aizņemta! Aizņemta! Ar ko tad var būt tik ļoti aizņemta?
Anna atcerējās vakardienu. Pieci neatbildēti zvani no vīramātes. Jā, viņa tiešām nebija pacēlusi klausuli, jo stāvēja pie plīts un gatavoja pusdienas visai ģimenei.
— Jāni, — Inese ierunājās gandrīz čukstus, — vai tev nešķiet, ka pienācis laiks kaut ko mainīt?
— Ko tu ar to domā?
— Nu… parunā ar viņu nopietni. Paskaidro, kā viņai jāuzvedas. Citādi viņa iedomājusies, ka drīkst visu!
— Mammu, mēs esam kopā trīsdesmit piecus gadus…
— Tieši tā! Trīsdesmit piecus gadus tu paciet! Un ko viņa ir izdarījusi tavā labā? Bērnus kārtīgi nav izaudzinājusi, mājās arī viss iet uz grunti…
Anna sažņaudza plaukstas dūrēs. Bērnus? Vai tad viņa tos bija audzinājusi viena pati? Un māja… Ak Dievs, ko šī sieviete runā?
— Es nesaku, lai tu viņu padzen, — Inese turpināja. — Bet viņa ir jānoliek pie vietas. Lai saprot, kur viņas vieta.
Iestājās smags, garš klusums. Anna pat aizturēja elpu, klausoties.
— Labi, mammu. Ir vēls. Ej gulēt.
— Apdomā manus vārdus, Jāni. Kārtīgi apdomā.
Atskanēja čību šļūkāšana, pēc tam durvis noklaudzēja. Vīrs vēl aizgāja uz vannasistabu, tad atgriezās guļamistabā un apgūlās. Pēc brīža viņa elpa kļuva vienmērīga un mierīga.
Anna palika guļam ar skatienu griestos. Miegs bija pazudis pavisam.
No rīta Jānis piecēlās tā, it kā naktī nekas nebūtu noticis. Dušā viņš jautri svilpoja, pēc tam apsēdās pie brokastīm un, kā ierasts, telefonā šķirstīja ziņas, kamēr Anna klusējot vēroja viņu un saprata, ka šoreiz saruna vairs nebūs atliekama.