Mājup viņa devās pacilātā noskaņojumā, jau prātā būvējot nākotnes plānus.
Andris jutās gandrīz kā varonis. Mātei palīdzējis. Māsai palīdzējis. Ģimenes īpašumu, kā viņš pats sev iestāstīja, pasargājis no iespējamām sievas prasībām. Maija dēlu slavēja, atkārtodama, ka viņš rīkojies gudri un tālredzīgi.
— Tagad viss ir drošībā, — viņa teica. — Malacis, dēls. Īsts vīrs.
Atlika tikai tikt galā ar Annu. Andris saprata, ka vilcināties vairs nedrīkst. Agrāk vai vēlāk sieva pamanīs, ka no konta pazudusi nauda. Tāpēc viņam vajadzēja pasteigties un nostādīt viņu fakta priekšā.
Oktobra vidū Andris iesniedza tiesā šķiršanās pieteikumu. Slepus no Annas. Vienkārši savāca vajadzīgos dokumentus, uzrakstīja iesniegumu un aiznesa to tur, kur vajadzēja.
Kā šķiršanās iemeslu viņš norādīja raksturu nesaderību un to, ka kopdzīvi turpināt vairs neesot iespējams. Tiesa nozīmēja pirmo sēdi pēc mēneša.
Tas deva Andrim laiku sagatavot sievu neizbēgamajam.
Divdesmitā oktobra vakarā viņš atgriezās mājās neparasti labā omā. Priekšnamā novelkot virsdrēbes, Andris pat klusi kaut ko dungoja.
Anna virtuvē gatavoja vakariņas. Pie galda sēdēja Jānis un zīmēja.
— Mammu, paskaties, es uzzīmēju pūķi! — zēns priecīgi paziņoja.
— Ļoti skaists pūķis, — Anna pasmaidīja, klādama galdu. — Andri, ēdīsi?
— Tūlīt, — viņš atteica un iegāja istabā.
Anna nodomāja, ka vīrs aizgājis pārģērbties. Tomēr pēc nepilnas minūtes viņš jau bija atpakaļ. Andris apstājās durvju ailē un ar plecu atbalstījās pret sienu.
Viņa sejā bija dīvains smaids. Tāds, kādu cilvēki uzliek, kad grib izskatīties iespaidīgi.
— Jāni, ej paspēlējies savā istabā, — Andris sacīja dēlam.
— Bet es vēl neesmu paēdis! — zēns iebilda.
— Es teicu — ej.
Tēva balss bija asa un nepielaida strīdus. Jānis neapmierināti nopūtās, tomēr paklausīja. Viņš paņēma savu zīmējumu un izgāja no virtuves.
Annai kļuva nemierīgi. Andris šādi uzvedās tikai tad, kad grasījās paziņot kaut ko svarīgu. Parasti — neko patīkamu.
— Kas noticis? — viņa pajautāja, slaukot rokas virtuves dvielī.
Andris ieturēja teātralizētu pauzi. Pēc tam lēni, it kā izgaršodams katru vārdu, paziņoja:
— Es iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Un jā, ir vēl kas.
Anna sastinga. Vārdi līdz viņai nonāca ar kavēšanos. Šķiršanās? Kāpēc? No kurienes tas viss?
— Es nesaprotu, — viņa beidzot klusi sacīja. — Par ko tu runā?
— Par to, ka mūsu laulība ir beigusies, — Andris pasmaidīja. — Un zini, kas ir pats smieklīgākais? Tev vairs nav nekā.
Viņš skaļi iesmējās. Droši un pašapmierināti, it kā tikko būtu izstāstījis lielisku joku.
— Dzīvokli es pārrakstīju uz mammas vārda. Visu naudu no kopīgā konta izņēmu un iedevu Inesei biznesam. Tā ka vari pat necerēt. Tev nekas nepienākas.
Anna stāvēja un skatījās uz cilvēku, kuru reiz bija saukusi par savu vīru. Viņa vēroja viņu uzmanīgi, it kā pirmo reizi redzētu. Varbūt tas tomēr ir ļauns joks? Varbūt viņš tikai grib viņu nobiedēt?
Taču Andra acis pateica skaidri: viņš nejokoja.
— Atkārto vēlreiz, — Anna klusi palūdza. — Es gribu pārliecināties, ka pareizi sapratu.
— Ar prieku! — Andris pat atdzīvojās. — Dzīvoklis vairs nav tavs. Nauda arī ne. Es visu nokārtoju. Tagad vari sakrāmēt savas mantas un meklēt, kur dzīvot. Un šķiršanās process jau ir sākts. Drīz tu vairs nebūsi mana problēma.
— Cik ilgi tu to plānoji?
— Sen, — viņš nevērīgi pamāja ar roku. — Mamma ieteica. Viņa vienmēr teica, ka mantai jābūt drošās rokās. Sieva ir pagaidu parādība. Šodien ir, rīt vairs nav.
— Skaidrs, — Anna pamāja ar galvu.
Viņa pagriezās un aizgāja uz guļamistabu. Andris palika virtuvē, ļoti apmierināts ar sevi. Viņš gaidīja asaras, histēriju, kliegšanu. Taču sieva izturējās pārsteidzoši mierīgi.
Guļamistabā Anna atvēra skapi un izņēma mapi ar dokumentiem. Viņa pāršķirstīja papīrus, atrada īpašuma apliecinošos dokumentus, pirkuma līgumu un bankas konta izrakstus.
Viss bija savās vietās.
Anna atgriezās virtuvē. Andris sēdēja pie galda un ēda zupu. Acīmredzot saruna bija tikai uzlabojusi viņa apetīti.
— Andri, — Anna mierīgi sacīja, nolikdama dokumentus uz galda. — Tu tiešām domā, ka viss ir tik vienkārši?
— Un kāpēc lai nebūtu? — viņš pavīpsnāja.
— Tāpēc, ka dzīvoklis ir reģistrēts uz mums abiem. Lai to pārrakstītu tavai mātei, bija vajadzīga mana piekrišana. Es tādu neesmu devusi.
— Devi gan. Vienkārši neatceries, — Andris attrauca, it kā runātu par sīkumu.
— Tātad mans paraksts ir viltots?
— Un kas no tā? Viss jau ir reģistrēts. Tagad ir par vēlu kaut ko mainīt.
Anna sakoda lūpu. Viņa elpoja lēni un vienmērīgi. Vajadzēja saglabāt mieru. Nedrīkstēja ļaut emocijām pārņemt vadību.
— Labi. Bet naudu no konta tu izņēmi bez manas ziņas?
— Tas bija kopīgs konts. Man bija tiesības.
— Tiesības tev bija. Bet tu naudu neizlietoji ģimenes vajadzībām. Tu to atdevi savai māsai. Tas jau ir kopīgā budžeta izšķērdējums.
— Pierādi! — Andris nošņāca.
— Pierādīšu, — Anna mierīgi apsolīja.
Viņa paņēma dokumentus un telefonu.
— Andri, tu taču saproti, ka dokumentu viltošana ir noziedzīgs nodarījums? Viltotu parakstu eksperts var pārbaudīt bez lielām grūtībām.
— Kam tas vispār interesēs? — viņš nicīgi atmeta ar roku. — Neviens ar to nekrāmēsies.
— Es krāmēšos, — Anna atbildēja tikpat mierīgi. — Tiksimies tiesā. Tur arī noskaidrosim, kurš paliks bez nekā.
Andris pārstāja ēst. Pirmo reizi šajā vakarā viņa sejā pavīdēja šaubu ēna.
— Tu man draudi?
— Nē. Es tikai paskaidroju, kā notikumi attīstīsies tālāk. Tu iesniedzi šķiršanās pieteikumu — labi. Es piedalīšos procesā. Un vienlaikus iesniegšu prasību par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, par mantas sadali un par zaudējumu piedziņu saistībā ar naudas izņemšanu no konta bez manas piekrišanas.
— Ej tu ellē! — Andris norūca. — Viss jau ir izdarīts. Tu neko nepierādīsi.
— To redzēsim, — Anna paraustīja plecus.
Viņa pagriezās un izgāja no virtuves. Andris palika viens. Pēkšņi vakariņas vairs nelikās ne uz pusi tik garšīgas.
Nākamās divas nedēļas pagāja saspringtā klusumā. Andris dzīvoja dzīvoklī tā, it kā atrastos uz vulkāna malas. Anna netaisīja skandālus, nekliedza un neraudāja. Viņa vienkārši darīja ikdienas darbus. No rīta gāja uz darbu, vakarā atgriezās, gatavoja Jānim vakariņas un nolika dēlu gulēt.
Ar vīru viņa runāja pēc iespējas mazāk. Tikai par pašu nepieciešamāko. Un gandrīz vienmēr — tikai par Jāni.
Andris nesaprata, kas notiek. Viņš bija gaidījis histēriju, draudus, lūgšanos. Taču sieva uzvedās tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Tieši tas viņu satricināja vairāk nekā jebkuras asaras.
Vairākas reizes viņš mēģināja sākt sarunu.
— Anna, varbūt apspriedīsim visu mierīgi?
— Apspriedīsim tiesā, — viņa atbildēja, pat nepaceldama acis no grāmatas.
— Varbūt tu pārspīlē? Tas viss nav tik briesmīgi.
— To redzēsim.