— Dzīvokli es pārrakstīju uz mātes vārda, bet naudu atdevu māsai! — vīrs iesmējās, iesniedzot šķiršanās pieteikumu.
Anna stāvēja pie loga un klusējot raudzījās uz oktobra kokiem. Vējš no zariem plēsa nost pēdējās lapas, bet lietus smalkām straumītēm slīdēja lejup pa stiklu. Ārā valdīja pelēks drēgnums, toties dzīvoklī bija silti, mierīgi un mājīgi. Šī mājīguma radīšanā bija ieguldīti gadi — darbs, pacietība un neskaitāmi mazi lēmumi. Katra mēbele, katrs trauks, katra niecīgā detaļa bija izvēlēta ar rūpēm. Tā bija viņu ligzda. Viņu kopīgās mājas, ko Anna un Andris nopirka pirms pieciem gadiem, neilgi pēc kāzām.
Īpašums tika reģistrēts uz abu laulāto vārda. Toreiz tas šķita pašsaprotami un godīgi. Viņi bija jauni, iemīlējušies, ar lieliem plāniem un pārliecību, ka priekšā ir tikai gaiša nākotne. Anna strādāja par menedžeri lielā loģistikas uzņēmumā, savukārt Andris bija inženieris rūpnīcā. Viņi krāja kopā, rēķināja kopā un priecājās par katru soli, kas viņus tuvināja savam dzīvoklim.
Taču gadiem ejot viņu attiecībās parādījās plaisa. Patiesībā tā vairs nebija tikai plaisa — drīzāk bezdibenis, kuru lēni, neatlaidīgi un mērķtiecīgi bija izracījusi Andra māte Maija.
Viņa nelaida garām nevienu iespēju dēlam atgādināt, ka īpašumam jāpaliek ģimenē. Ar vārdu “ģimene” Maija saprata tikai asinsradiniekus. Vedekla viņas acīs nebija īsts ģimenes loceklis, bet gan pagaidu cilvēks, kurš vienā dienā varēja pazust no Andra dzīves.
— Andri, padomā taču ar galvu, — Maija mēdza sacīt ikreiz, kad ieradās ciemos. — Ja nu kaut kas notiek? Nedod Dievs, šķiršanās! Dzīvoklis jums ir kopīgs. Sieva paņems pusi, un viss. Tu gadiem esi strādājis, mocījies, krājis, lai pēc tam kādam to vienkārši atdotu?
Sākumā Andris šādām runām tikai atmeta ar roku. Anna redzēja, kā vīrs saviebjas, tiklīdz māte sāk savu ierasto stāstu. Viņam tas nepatika, viņš centās izvairīties no sarunas vai mainīt tematu. Tomēr ar laiku kaut kas mainījās. Maija bija kā ūdens, kas pilienu pa pilienam izgrauž akmeni. Viņas vārdi lēnām iesēdās Andra prātā un tur palika.
Anna pārmaiņas pamanīja. Vīrs kļuva vēsāks, atturīgāks, noslēgtāks. Agrāk viņi pārrunāja visus naudas jautājumus — no lieliem pirkumiem līdz ikdienas tēriņiem. Tagad Andris no šādām sarunām izvairījās.
— Andri, mums vajadzētu izdomāt, kā sakrāt Jāņa istabas remontam, — Anna kādu vakaru ieminējās.
— Vēlāk, — vīrs nomurmināja, nepaskatīdamies uz viņu un turpinādams bakstīt telefonu.
Viņu dēlam Jānim bija septiņi gadi. Viņš tikko bija sācis mācības pirmajā klasē, un Anna gribēja viņam iekārtot normālu vietu mācībām — ar rakstāmgaldu, plauktiem, labu lampu. Turklāt viņa plānoja pierakstīt Jāni uz papildu matemātikas nodarbībām. Zēnam bija ķēriens uz skaitļiem, un Anna nevēlējās šo talantu palaist vējā.
Protams, visam vajadzēja naudu. Anna katru mēnesi atlika noteiktu summu. Viņa krāja pacietīgi, pieverot acis uz savām vēlmēm. Jauna rudens mēteļa vietā vēl vienu sezonu valkāja veco. Kafijas vakarus ar draudzenēm aizstāja ar mājās gatavotām vakariņām. Viņa daudz ko sev liedza, jo bija pārliecināta: tas viss ir viņu ģimenes labā.
— Tu arī liec malā? — viņa reiz pajautāja vīram.
— Protams, — Andris atbildēja bez vilcināšanās. — Es taču apsolīju. Krājam kopā.
Anna viņam ticēja. Kā gan neticēt cilvēkam, ar kuru kopā nodzīvoti astoņi gadi? Andris vienmēr bija šķitis drošs, nopietns, atbildīgs. Tieši šīs īpašības viņa reiz bija viņā iemīlējusi.
Taču īstenība izrādījās pavisam citāda.
Septembra beigās Andris kļuva īpaši nervozs. Viņš aizvien biežāk ar telefonu rokā devās uz otru istabu un runāja pieklusinātā balsī. Anna apzināti neklausījās, tomēr dažas frāzes pašas aizķēra ausi.
— Mammu, es taču saku, viss būs kārtībā… Jā, tā arī izdarīšu… Protams, viņa neko neuzzinās.
Annai krūtīs ielavījās auksta priekšnojauta. Ko viņai nevajadzēja uzzināt? Par ko Andris runāja ar Maiju?
Vienā vakarā viņa nolēma vairs neklusēt.
— Andri, mums viss ir labi? Tu pēdējā laikā uzvedies ļoti dīvaini.
— Viss ir normāli, — vīrs īgni atcirta, neatraujot skatienu no klēpjdatora ekrāna. — Kāpēc tu vispār tā jautā?
— Tu pastāvīgi čukstus runā ar savu māti. Un vispār… esi kļuvis noslēpumains.
— Anna, man darbā ir problēmas, tas arī viss. Sarežģīts projekts. Neizdomā lietas, kuru nav.
Anna nolēma vairs nepiespiest viņu pie sienas. Varbūt tiešām darbā bija grūtības? Andrim mēdza būt saspringti periodi, kad viņš pārnāca mājās iztukšots, nervozs un viegli aizkaitināms.
Tomēr iekšējā balss viņai čukstēja, ka šoreiz runa nav tikai par darbu.
Tikmēr Andris jau rīkojās. Klusi, secīgi un pēc plāna, kuru viņam bija izstrādājusi Maija.
Māte bija pārliecinājusi dēlu, ka Anna agrāk vai vēlāk noteikti iesniegs šķiršanos un paņems pusi dzīvokļa. Maijas skatījumā visas sievietes rīkojoties vienādi: sākumā tēlo mīlošas sievas, bet pēc tam aiznes prom visu, kas kopīgi iegūts.
— Andri, tev sevi jāpasargā, — māte viņam iegalvoja. — Pārraksti dzīvokli uz mani. Tas būs tikai uz laiku. Kad viss nomierināsies, es tev to atdošu atpakaļ. Bet tikmēr būsi drošībā.
— Un ja Anna uzzinās? — Andris vēl šaubījās.
— Kā viņa uzzinās? Tu viņai neko neteiksi. Visu nokārtosi mierīgi. Ja kādreiz vajadzēs, vienmēr varēsi paskaidrot, ka tas darīts īpašuma drošības dēļ.
Andris vilcinājās, taču mātes autoritāte izrādījās stiprāka. Maija lieliski prata atrast viņa vājās vietas. Viņa atgādināja, ka vienmēr dēlu atbalstījusi, visu mūžu strādājusi viņa labā un ka neviens, izņemot māti, viņam patiesi labu nevēlot.
Oktobra sākumā Andris sagatavoja dāvinājuma līgumu. Lai to izdarītu, bija vajadzīga arī otras īpašnieces — Annas — piekrišana. Tomēr vīrs atrada veidu, kā šo prasību apiet. Maijai bija pazīstams notārs, kurš palīdzēja ar dokumentiem. Andris viltoja sievas parakstu, un papīri tika noformēti.
Dzīvoklis no tā brīža juridiski piederēja Maijai.
Nākamais solis bija uzkrājumi. Annai bija atsevišķs konts, kuram Andris netika klāt. Taču laulātajiem bija arī kopīgs konts, kur viņi krāja lielākiem pirkumiem un ģimenes vajadzībām. Tur atradās ievērojama summa — vairāku gadu taupības rezultāts.
Andris izņēma visu naudu. Vienas dienas laikā, kamēr Anna bija darbā, viņš aizgāja uz banku un izņēma uzkrājumus skaidrā naudā.
Pēc tam visu summu viņš nodeva savai māsai Inesei.
Inese dzīvoja citā pilsētā un jau sen sapņoja par savu biznesu. Reiz viņa gribēja atvērt skaistumkopšanas salonu, citreiz — ziedu veikalu, vēl pēc kāda laika aizrāvās ar pavisam citu ideju. Sapņi mainījās, bet viena lieta palika nemainīga: viņai nekad nepietika naudas, lai kaut ko patiešām sāktu.
— Inese, ņem, — Andris sacīja, pasniedzot māsai aploksni ar naudu. — Sāc savu uzņēmējdarbību. Tikai nevienam nesaki, īpaši Annai.
— No kurienes tev tāda nauda? — Inese pārsteigta jautāja.
— Sakrāju. Tie ir mani uzkrājumi. Gribu tev palīdzēt.
Inese vairs neko nejautāja. Nauda palika nauda. Viņa paņēma aploksni un priecīga aizgāja.