Pēc tam Anna vairs neiesaistījās nevienā garākā sarunā. Andris dusmojās, staigāja pa dzīvokli kā zvērs būrī, taču strīdēties viņam nebija ar ko. Sieva vienkārši atteicās piedalīties viņa izdomātajā spēlē.
Taču klusēšana nenozīmēja bezdarbību. Anna rīkojās mierīgi un ļoti mērķtiecīgi. Viņa pierakstījās uz konsultāciju pie jurista, sagatavoja visus dokumentus, kurus vien varēja atrast: bankas kontu izrakstus, īpašuma dokumentus, pirkuma līgumu, maksājumu apliecinājumus, čekus un kvītis.
Jurists nesteidzīgi izskatīja visu mapi, pa vienai lapai pārbaudīdams katru dokumentu.
— Situācija ir nepatīkama, taču tā nav bezcerīga, — viņš beidzot sacīja. — Dzīvoklis tika nopirkts laulības laikā, pareizi?
— Jā.
— Tātad tas ir laulības laikā iegūts kopīpašums. Bez otra laulātā piekrišanas šādu īpašumu nevar vienkārši pārrakstīt uz kāda cita vārda. Ja jūsu vīrs ir viltojis parakstu, tas jau ir ļoti nopietns pamats darījuma apstrīdēšanai.
— Bet nauda, kas pazuda no konta?
— Arī tā ietilpst kopīgajā mantā. Pat tad, ja konts bija kopīgs, līdzekļus drīkstēja izmantot ģimenes vajadzībām. Ja tie tika atdoti māsai, tad to var vērtēt kā ģimenes līdzekļu izšķērdēšanu bez otra laulātā piekrišanas. Šādā gadījumā var prasīt atlīdzināt zaudējumus.
Anna klusi pamāja. Viņas priekšā pamazām veidojās skaidrs rīcības plāns.
— Kas man tagad jādara?
— Jāiesniedz pretprasība. Tajā jālūdz atzīt dāvinājuma darījumu par spēkā neesošu, sadalīt laulāto mantu un piedzīt nodarītos zaudējumus. Papildus būs jāpieprasa rokraksta ekspertīze. Tas nebūs ātri, bet jūsu izredzes ir labas.
— Cik ilgi tas var ievilkties?
— Aptuveni trīs vai četri mēneši. Varbūt pusgads. Tas būs atkarīgs no tiesas noslodzes.
— Labi, — Anna piekrita bez vilcināšanās. — Sākam.
Jurists sagatavoja nepieciešamos iesniegumus un pārējos papīrus. Anna visu parakstīja un samaksāja par pakalpojumiem. Naudu viņa paņēma no sava personīgā konta — no tās summas, ko bija krājusi Jāņa mācībām un dzīvokļa remontam. Tomēr šoreiz viņa to neuztvēra kā zaudējumu. Tā bija iemaksa nākotnē. Viņas un dēla nākotnē.
Tiesas sēde tika nozīmēta uz decembra sākumu. Pirmā tikšanās bija sagatavošanas sēde. Tiesnese iepazinās ar lietas materiāliem un uzklausīja abas puses.
Andris ieradās viens pats. Bez advokāta. Viņš joprojām bija pārliecināts, ka viss atrisināsies ātri un vienkārši. Laulību izšķirs, dzīvoklis paliks viņa mātei, nauda — māsai. Anna paliks tukšām rokām, tieši tā, kā viņi bija iecerējuši.
Taču jau pašā sākumā kļuva skaidrs, ka lieta ne tuvu neies pēc Andra scenārija.
— Bērziņa kungs, — tiesnese uzrunāja viņu, pāršķirdama dokumentus, — jūs apgalvojat, ka dzīvoklis šobrīd pieder jūsu mātei?
— Jā. Es noformēju dāvinājuma līgumu.
— Vai ir saņemta jūsu sievas piekrišana šā īpašuma nodošanai?
— Ir.
Tiesnese vēlreiz paskatījās papīros.
— Lietā patiešām atrodama notariāli apliecināta piekrišana. Tomēr Bērziņas kundze apgalvo, ka paraksts uz šā dokumenta nav viņas. Tiesa nozīmēs rokraksta ekspertīzi.
Andra seja kļuva bāla.
— Kāpēc? Paraksts taču ir!
— Paraksts ir, — mierīgi atbildēja tiesnese. — Taču tas tiek apstrīdēts. Ekspertīze noteiks, vai tas ir īsts.
Tad piecēlās Annas jurists.
— Godātā tiesa, vēlos pievērst uzmanību vēl vienam būtiskam apstāklim. Dzīvoklis tika iegādāts laulības laikā, līdz ar to likuma izpratnē tas ir laulāto kopīgā manta. Pat gadījumā, ja piekrišana būtu īsta, bezatlīdzības darījumam ar kopīgi iegūtu īpašumu par labu trešajai personai jābūt pamatotam. Ja viens laulātais bez atlīdzības nodod kopīpašumu citai personai un otrs laulātais par to nesaņem nekādu kompensāciju, šādu darījumu var atzīt par spēkā neesošu, jo tas aizskar otra laulātā tiesības.
Tiesnese pamāja, pierakstot teikto.
— Tiesa to ņem vērā. Bērziņa kungs, paskaidrojiet arī, kur palika nauda no kopīgā konta.
Andris nemierīgi sakustējās krēslā.
— Es to izņēmu.
— Kādam nolūkam?
— Iedevu māsai. Viņai vajadzēja uzņēmējdarbības attīstībai.
— Tātad jūs ģimenes uzkrājumus bez sievas piekrišanas nodevāt trešajai personai?
— Tā bija arī mana nauda!
— Arī jūsu sievas, — tiesnese bez emocijām piebilda. — Par kādu summu ir runa?
Annas jurists nosauca summu. Andris saviebās, taču noliegt to nespēja un apstiprinoši pamāja.
— Bērziņas kundze lūdz piedzīt pusi no šīs summas, — jurists turpināja. — Nauda tika izlietota bez viņas piekrišanas un mērķiem, kas nav saistīti ar ģimenes vajadzībām.
Tiesnese nolēma uz nākamo sēdi izsaukt arī Andra māsu Inesi, lai viņa sniegtu paskaidrojumus. Tāpat tika nozīmēta rokraksta ekspertīze, bet lietas izskatīšana pēc būtības pārcelta uz janvāri.
No tiesas nama Andris izgāja drūms kā negaisa mākonis. Tikko bija ticis līdz ielai, viņš piezvanīja mātei.
— Mammu, mums ir problēmas. Viņi grib panākt, lai dāvinājumu atceļ.
— Kā tas iespējams? — Maijas balsī uzreiz ieskanējās satraukums. — Andri, tu taču teici, ka viss ir kārtībā!
— It kā ir. Bet Anna pieprasa paraksta pārbaudi. Viņa apgalvo, ka piekrišanu nav parakstījusi.
— Un kas tagad būs?
— Nezinu. Turklāt vēl runa ir par naudu. Viņi prasa, lai es atmaksāju pusi, jo esot iztērējis ģimenes uzkrājumus bez viņas atļaujas.
Maija kādu brīdi klusēja.
— Andri, vai tu esi drošs, ka visu izdarīji pareizi? Varbūt notārs kaut ko sajauca?
— Par to tagad ir par vēlu domāt, — dēls norūca. — Tagad jāizdomā, ko darīt tālāk.
Māte ieteica viņam aprunāties ar Inesi. Varbūt māsa varētu atdot vismaz daļu naudas, un tad problēma kļūtu mazāka.
Andris piezvanīja Inesei. Viņš īsi izklāstīja situāciju un palūdza, lai viņa atdod vismaz pusi no saņemtās summas.
— Kas tev noticis, Andri? — māsa patiesi izbrīnījās. — Es taču to naudu jau esmu iztērējusi! Noīrēju telpas, nopirku aprīkojumu, pieņēmu darbā meistaru. Par kādu atdošanu tu runā?
— Inese, man būs jāatlīdzina zaudējumi sievai! Ja tu neatdosi, man pašam kaut kur būs jāatrod šī nauda!
— Tā jau ir tava problēma, — viņa atbildēja pārsteidzoši mierīgi. — Tu pats man to naudu iedevi uzņēmumam. Tagad pēkšņi pārmetīsi?
— Inese, es esmu tavs brālis!
— Un? Es taču nelūdzu, lai tu man atdod visu summu. Tu pats piedāvāji. Teici, ka tie ir tavi ietaupījumi un ka gribi palīdzēt. Tagad izrādās, ka nauda bijusi kopīga un sieva par to neko nav zinājusi. Tā ir tava atbildība, nevis mana.
Māsa pārtrauca sarunu. Andris palika viens pats ar problēmu, kuru pats bija radījis.
Rokraksta ekspertīze ilga aptuveni mēnesi. Rezultāts nebija pārsteidzošs. Paraksts nepiederēja Annai. Eksperts secināja, ka dokumentu parakstījusi cita persona, visticamāk, pats Andris, mēģinot atdarināt sievas rokrakstu.
Janvāra sēdē tiesnese nolasīja ekspertīzes slēdzienu.
— Dāvinājuma darījums atzīstams par spēkā neesošu, — viņa paziņoja. — Laulātās piekrišana ir bijusi viltota, un tas ir pietiekams pamats līguma anulēšanai. Dzīvoklis atgriežas laulāto kopīgajā īpašumā.
Andris sēdēja bāls, ar cieši savilktām dūrēm.
— Turklāt, — tiesnese turpināja, — Bērziņa kungam ir pienākums atlīdzināt Bērziņas kundzei pusi no summas, kas tika izņemta no kopīgā konta bez viņas piekrišanas un izmantota mērķiem, kuri nav saistīti ar ģimenes vajadzībām. Atlīdzināšanas termiņš — trīs mēneši.
— Bet man nav tādas naudas! — Andris neizturēja.
— Tā ir jūsu problēma, — tiesnese atbildēja sausi. — Ja summa netiks samaksāta labprātīgi, Bērziņas kundzei būs tiesības vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja piespiedu piedziņas uzsākšanai.
Pēc tam tiesnese pievērsās nākamajam jautājumam — laulības šķiršanai un mantas sadalei.