— Inese, — es ierunājos klausulē. Pie galda pēkšņi apklusa visi. — Te Anna. Jā, zinu, ka ir vakars. Paklausies, rīt no paša rīta sagatavo paziņojumu par visu spēkā esošo līgumu izbeigšanu ar “Briz Media”. Pilnīgi visu. Dizains, sociālie tīkli, sezonas kampaņas — viss. Pamatojums: neapmierinoša komunikācijas kvalitāte. Jā, visās piecās vietās. Jā, esmu pārliecināta. Jaunu aģentūru atradīsim šonedēļ. Paldies.
Es noliku telefonu uz galda un paskatījos uz Andri.
Viņš vēl nesaprata. Skatījās uz mani tā, it kā es pēkšņi būtu sākusi runāt valodā, kuru viņš nekad nebija dzirdējis.
— Anna, — viņš beidzot izdvesa. — Ko tu tagad dari?
— Andri, — es mierīgi atbildēju. — “Konditors Plus” ir mans uzņēmums. “Saldā lieta” ir mana konditoreju ķēde. Piecas kafejnīcas. Trīsdesmit divi darbinieki. Sešus gadus tava aģentūra dzīvoja no maniem pasūtījumiem. Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā. Gandrīz puse no tava apgrozījuma. Es pārbaudīju.
Viņa seja mainījās acu priekšā. Vispirms tajā bija tikai apjukums. Tad sāka strādāt aprēķins. Pēc tam nāca saprašana. Un pašās beigās — bailes.
— Pagaidi, — viņš nolika glāzi tik neveikli, ka vīns pāršļācās pāri malai un iekrāsoja galdautu. — “Konditors Plus”… tas esi tu? Inese ir tava vadītāja?
— Sešus gadus, — es sacīju. — Sešus gadus tu taisīji reklāmu manam tīklam. Un septiņus gadus tu mani pazemoji katrā tikšanās reizē. Iestūmi baseinā. Apsmēji manu biznesa partneru priekšā. Manā pašas mājā.
Ozoliņš sēdēja kā sastindzis. Kalniņa raudzījās uz Andri ar skatienu, ko es ļoti labi pazinu. Tā cilvēki skatās uz vaboli, kas pēkšņi ielīdusi šķīvī.
— Anna, nu pagaidi taču, — Andris piecēlās. Viņa rokas trīcēja. Pirmo reizi visos šajos gados es redzēju, ka viņam trīc rokas. — Tas taču ir bizness. Nejauksim visu kopā. Mēs ar Juri esam draugi. Es nezināju. Es tiešām nezināju!
— Tu nezināji, ka “Konditors Plus” pieder man, — es pamāju. — Bet tu lieliski zināji, ka es esmu cilvēks. Un tas tev netraucēja.
Ilze sēdēja klusi, nolaidusi acis. Kā vienmēr.
Juris skatījās uz mani. Viņš mani neapturēja. Pirmo reizi astoņu gadu laikā — neapturēja.
— Anna, — Andris paspēra soli tuvāk, — parunāsim. Ne te. Divatā. Es…
— Nē, — es viņu pārtraucu. — Septiņus gadus tu mani pazemoji citu cilvēku priekšā. Tagad es tev atbildu tieši tāpat — visu klātbūtnē. Līgumi tiks lauzti. Tas ir mans lēmums.
Es apsēdos, paņēmu vienu tartaleti un nokodos gabaliņu. Ogu krēms bija nevainojams — maiga vaniļa, viegls aveņu skābums. Vismaz par to es biju pilnīgi apmierināta.
Andris vēl brīdi stāvēja manas viesistabas vidū. Uz galdauta pletās vīna traips, bet viņa sejā bija izteiksme, kādu es nekad iepriekš nebiju redzējusi. Tad viņš pagriezās un izgāja. Ilze piecēlās un sekoja viņam. Ārdurvis aizcirtās.
Pie galda iestājās klusums. Es mierīgi izdzēru ūdeni.
Ozoliņš noklepojās.
— Anna, — viņš sacīja, — jūsu franšīzes piedāvājums patiesībā ir ļoti interesants.
Es pasmaidīju. Pirmo reizi tajā vakarā — pa īstam.
Vēlāk viesi izklīda. Mēs ar Juri novācām galdu. Viņš ilgi neko neteica. Tad beidzot ierunājās:
— Tu saproti, ka viņš tagad man zvanīs katru dienu?
— Saprotu.
— Un ko lai es viņam saku?
— Patiesību. Ka viņš atnāca uz manu māju un rupji izturējās pret saimnieci.
Juris ielika šķīvi izlietnē un paskatījās uz mani.
— Man vajadzēja viņu apturēt jau sen.
Es neatbildēju. Jo jā — vajadzēja. Bet viņš to nebija izdarījis. Un arī tā ir daļa no šī stāsta.
Pagāja divi mēneši. Andris zaudēja manus līgumus. Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā — tā nav maza bedre budžetā. Viņš atlaida trīs darbiniekus un pārvācās uz mazāku biroju. To man pastāstīja Juris — viņš joprojām brauca pie Andra apmēram reizi divās nedēļās.
Runā, ka Andris tagad visiem stāstot, cik es esot “atriebīga” un kā es “izmantojusi situāciju”. Ka esot sajaukusi personisko ar darba lietām. Ka īsts uzņēmējs tā nerīkojoties.
Varbūt. Bet varbūt īsts uzņēmējs arī negrūž savu klienti baseinā.
Es atradu citu aģentūru. Strādā ne sliktāk. Turklāt prot pieklājīgi sarunāties. Dīvaini, vai ne? Izrādās, var veidot reklāmas kampaņas un vienlaikus neapvainot cilvēku, kurš par tām maksā.
Juris pie Andra brauc viens. Es viņam to neliedzu. Tas ir viņa draugs. Taču pie mūsu galda Andris vairs nav sēdējis. Un manī ir miers. Pirmo reizi septiņu gadu laikā — īsts miers.
Tikai viens jautājums mani vēl reizēm nelaiž vaļā.
Vai es pāršāvu pār strīpu, atsaucot līgumus viņa partneru priekšā? Vai arī viņš pats līdz tam nonāca — ar visiem šiem gadiem, ar desmitiem tikšanos, ar “resno muļķi” un ar baseinu? Kā jūs būtu rīkojušies manā vietā?