— Nu beidz, Anna! Visi taču peldas. Vai arī baidies, ka baseinā ūdens līmenis pacelsies pāri malām?
Kaut kur sānos atskanēja klusa ķiķināšana. Divi, varbūt trīs cilvēki. Pārējie pēkšņi ļoti cītīgi izlikās, ka neko nav dzirdējuši.
Es neatbildēju. Pagriezos atpakaļ pie Līgas un turpināju sarunu, it kā viņa vārdi būtu aizslīdējuši garām. Domāju — pāries. Kā vienmēr. Viņš izmetīs kaut ko riebīgu, es noklusēšu, vakars beigsies, un mēs aizbrauksim mājās.
Taču Andris nekur negāja. Viņš palika stāvam aiz mana sauļošanās krēsla. Es pat nejutos viņu redzam, bet jutu viņa ēnu uz pleciem.
Un tad viņš iekliedzās. Skaļi, tā, lai dzirdētu pilnīgi visi:
— Resnā muļķe! Lec taču beidzot ūdenī!
Nākamajā mirklī viņš mani pagrūda. Ar abām plaukstām mugurā. Stipri. Es biju pie pašas baseina malas — tikko biju piecēlusies no krēsla, lai paietu no viņa tālāk.
Ūdens mani aprija uzreiz. Trieciens izgāja cauri visam ķermenim. Degunā iesitās hlors. Tunika acumirklī pielipa un kļuva smaga, velkot mani lejup. Es iznira, pieķēros pie malas, ausīs dūca. Augšā stāvēja Andris. Viņš smējās, plātīja rokas un ar visu sejas izteiksmi rādīja: “Es taču tikai jokoju!”
Astoņpadsmit cilvēki skatījās uz mani. Daži smējās. Daži klusēja. Juris jau skrēja no grila puses. Ilze stāvēja sastindzusi, bāla kā kaļķis.
No baseina es izrāpos pati. Bez neviena rokas. Slapjā tunika cieši aplipa ap augumu, mati bija pielipuši pie pieres. Telefons tunikas kabatā bija beigts. Astoņsimt eiro slapjā lupatā.
Es paņēmu dvieli no tuvākā krēsla, aptinos tajā un noslaucīju seju. Rokas man netrīcēja. Tas pārsteidza pat mani pašu.
— Andri, — es teicu. Balss skanēja mierīgi. — Tu tikko mani pagrūdi baseinā. Pret manu gribu. Tu sabojāji manu telefonu. Tas maksāja astoņsimt eiro. Līdz rītdienai gaidu pārskaitījumu.
Viņš pārstāja smieties. Uz pussekundi. Tad atkal izstiepa lūpas savā pierastajā smaidā.
— Anna, nu ko tu tagad. Tas taču joks. Nopērc jaunu.
— Pārskaitījumu līdz rītdienai, — es atkārtoju. — Citādi rakstīšu iesniegumu policijā. Tas nav joks, Andri. Tā ir fiziska vardarbība.
Iestājās klusums. Pat mūzika, šķita, pēkšņi kļuva klusāka.
Juris stāvēja man blakus. Arī slapjš — viņš bija ielēcis ūdenī, lai palīdzētu, bet es jau biju tikusi ārā.
— Braucam, — viņš sacīja.
Un pirmo reizi septiņu gadu laikā viņš nepiebilda: “Viņš jau negribēja.”
Mašīnā es sēdēju uz dvieļa. No manām drēbēm pilēja uz sēdekļa. Slapja, nikna un vienlaikus biedējoši mierīga. Dīvains savienojums. Dusmas bija, bet tās nebija karstas. Tās bija aukstas un skaidras kā ziemas rīts.
Andris naudu nepārskaitīja. Ne nākamajā dienā. Ne pēc trim dienām. Ne pēc nedēļas. Toties viņš uzrakstīja Jurim: “Pasaki savai, lai nekrīt histērijā. Joks ir joks. Un lai vēl pasaka paldies, ka es vispār viņu paciešu mūsu pasēdēšanās.”
Juris man parādīja šo ziņu. Bez vārdiem. Es izlasīju, un manī kaut kas beidzot pārbīdījās. Nevis salūza, bet tieši pārbīdījās. Kā svira, kas ilgi ķērusies, līdz pēkšņi iekrīt pareizajā vietā.
Pēc nedēļas pie mums bija vakariņas. Daļēji mājas pasēdēšana, daļēji lietišķa tikšanās. Es uzaicināju divus iespējamos franšīzes partnerus. Juris — savus kolēģus. Andris pieteicās pats. Piezvanīja Jurim un pateica: “Dzirdēju, pie jums kaut kāda sanākšana. Atiešu ar Ilzi.” Juris pajautāja man. Es atbildēju — lai nāk.
Pie garā galda sēdēja divpadsmit cilvēki. Mūsu viesistabā. Tajā pašā, kuru es pati biju iekārtojusi. Es gatavoju divas dienas. Ne tāpēc, lai atstātu iespaidu uz Andri. Tāpēc, ka viesu vidū bija Ozoliņš un Kalniņa — kafejnīcu tīkla īpašnieki no Daugavpils, kuri nopietni apsvēra manu franšīzi. Šīs vakariņas man bija svarīgas. Patiesi svarīgas.
Andris ieradās savā firmas kreklā, ar divdesmit eiro vīna pudeli un Ilzi pie sāniem. Apskāva Juri, man pamāja ar galvu un apsēdās. Pirmo stundu viņš uzvedās normāli. Smējās, stāstīja par Turciju, slavēja ēdienu. Es pat uz mirkli nodomāju: varbūt incidents pie baseina tomēr viņam kaut ko iemācījis.
Nē.
Pie deserta — es biju pasniegusi tartaletes ar ogu krēmu, arī pašu rokām gatavotu — Andris atlaidās krēslā. Rokā viņam bija glāze sarkanvīna. Acis spīdēja taukaini un pašapmierināti.
— Anna mums, starp citu, ne tikai lieliski gatavo, bet arī lieliski ēd, — viņš sacīja, skatoties uz Ozoliņu. — Juri, pasaki, cik viņa vienā piegājienā var notiesāt?
Ozoliņš pacēla uzaci. Kalniņa nolika dakšiņu uz šķīvja.
Es sēdēju galda otrā galā. Manā šķīvī bija tartalete. Ogu krēms. To es biju vārījusi tajā pašā rītā. Četras stundas virtuvē. Divas dienas gatavošanās. Franšīzes partneri. Mana māja. Mans galds. Mans ēdiens.
Un šis cilvēks — atkal.
Iekšā viss kļuva pavisam kluss. Tās vairs nebija dusmas. Tas bija klusums. Tāds, kāds iestājas mirkli pirms lēmuma.
Es piecēlos. Bez steigas. Paņēmu telefonu — jauno, ko biju nopirkusi noslīcinātā vietā. Par saviem astoņsimt eiro, jo Andris tā arī nebija pārskaitījis ne centa. Es uzmeklēju Ineses numuru un piezvanīju.