Tas bija noīrēts tieši šim vakaram. Gara galda vidū — balti galdauti, glāzes, ziedi, fonā spēlēja dzīva mūzika. Ilze bija uzvilkusi jaunu kleitu un, kā vienmēr, turējās klusi, gandrīz nemanāmi. Andris, protams, atradās pašā uzmanības centrā. Iededzis, ar žilbinošu smaidu, kreklā par kādiem trīs simtiem eiro. Katru ienācēju viņš apskāva, vīriešiem draudzīgi uzsita pa muguru, sievietēm skūpstīja roku. No malas — īsts šarmants saimnieks. Ja vien viņu nepazītu tuvāk.
Es noliku kasti uz atsevišķa galdiņa un pacēlu vāku. Torte mirdzēja. Karameles pavedieni lampu gaismā vizēja kā plāns zelts. Pie galdiņa pienāca vairāki viesi, izvilka telefonus un sāka fotografēt.
— Kurš to gatavoja? — pajautāja sieviete bordo krāsas kleitā.
— Es, — atbildēju.
— Jūs esat konditore?
— Jā.
Tajā brīdī pienāca Andris. Viņš vispirms novērtēja torti, pēc tam paskatījās uz mani.
— Anna, — viņš noteica, — torte, protams, iespaidīga. Tikai varbūt tev pašai tik daudz krēma nevajadzētu tērēt, ko? — viņš iesmējās un pagriezās pret pārējiem. — Mūsu Anna saldumus mīl. Redzams, vai ne?
Un vēl uzsita man pa plecu, it kā būtu pateicis kaut ko ārkārtīgi asprātīgu.
Es stāvēju līdzās gandrīz četrus kilogramus smagajai tortei, kurai biju atdevusi sešas darba stundas, un uz mani skatījās ap divdesmit cilvēku. Daži steidzīgi novērsa acis. Kāds samocīti pasmaidīja. Ilze pēkšņi ļoti uzmanīgi pētīja savu glāzi.
Manī kaut kas noklikšķēja. Tā nebija dusmu eksplozija. Drīzāk sajūta, ka iekšpusē aizveras slēdzene.
— Andri, — es mierīgi pateicu, — šī torte maksā apmēram simt divdesmit eiro. Es pie tās strādāju sešas stundas. Tu nupat apvainoji cilvēku, kurš tev atnesa ar rokām gatavotu dāvanu. Tāpēc es to ņemu atpakaļ.
Un aizvēru kastes vāku.
Klusums iestājās tāds, ka varēja dzirdēt, kā kaut kur virtuvē pil ūdens.
— Tu nopietni? — Andris samirkšķināja acis.
— Pilnīgi nopietni.
Es pacēlu kasti. Četri kilogrami. Rokas man netrīcēja. Pagriezos un devos uz izeju.
Juris mani panāca jau stāvlaukumā.
— Anna, pagaidi.
— Es pagaidīšu mašīnā.
— Nu viņš taču negribēja. Viņš vienkārši…
— Juri, — es noliku kasti uz motora pārsega. — Viņš “vienkārši” tā dara jau septiņus gadus. Katrā tikšanās reizē. Citu cilvēku priekšā. Es vairs negribu izlikties, ka tas ir normāli. Braucam.
Mēs aizbraucām. Nākamajā rītā torti aizvedu uz konditoreju. To nopirka stundas laikā.
Visu ceļu Juris klusēja. Mājās viņš beidzot pateica:
— Viņš apvainojās.
— Es arī, — atbildēju.
Tajā vakarā sēdēju virtuvē viena. Aiz loga bija kluss. Es dzēru tēju un domāju, ka simt divdesmit eiro — tā nav galvenā summa. Arī sešas stundas nav pats svarīgākais. Bet tie divdesmit cilvēki, kuri redzēja, kā es paņemu savu dāvanu un aizeju, — tas bija kas jauns. Es nezināju, vai rīkojos pareizi. Toties muguru turēju taisni. Un tas jau bija kaut kas.
Pēc divām nedēļām Andris piezvanīja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Aicināja uz ballīti pie baseina. “Tikai šoreiz bez tortēm,” viņš pajokoja.
Es braukt negribēju. Patiesībā — nemaz. Jurim uzreiz pateicu, ka nebraukšu. Viņš pamāja ar galvu. Bet pēc pāris dienām tomēr ieminējās:
— Anna, tur būs Edgars ar Līgu. Un Mārtiņš arī. Mēs viņus veselu mūžību neesam satikuši. Es neprasu, lai tu salabsti ar Andri. Vienkārši aizbrauksim kopā. Manis dēļ.
Viņa dēļ. Astoņus gadus — “viņa dēļ”. Katri svētki, katra kopīgā nedēļas nogale, katra muļķīgā pasēdēšana. Es pat biju saskaitījusi: septiņu gadu laikā ar Andri tikāmies apmēram sešdesmit reižu. Astoņas līdz desmit reizes gadā. Un neviena tikšanās nebija pagājusi bez piezīmes par manu svaru, manu ēdienu, augumu vai apģērbu.
Sešdesmit tikšanās. Sešdesmit pazemojumi. Un katru reizi es vai nu pasmaidīju, vai klusēju, vai aizgāju uz citu istabu. Pēc tam Juris vienmēr sacīja: “Viņš jau ne ļauni.”
Es tomēr aizbraucu.
Andrim bija māja ārpus pilsētas. Plašs zemesgabals, baseins, grila zona. Viss skaists, viss dārgs. Viņam patika demonstrēt: skatieties, ko esmu sasniedzis. Balti sauļošanās krēsli, gaismas baseinā, mūzikas tumbas. Viesu bija astoņpadsmit. Pusi pazinu, pusi redzēju pirmoreiz.
Es uzvilku slēgtu peldkostīmu un pāri tam tuniku. Piecdesmit otrais izmērs — jā, esmu liela auguma sieviete. Es to zinu. Zinu katru rītu, kad pieceļos, ģērbjos, dodos uz darbu, vadu piecas konditorejas un izmaksāju algas trīsdesmit diviem darbiniekiem. Mans svars ir mans svars. Tā nav viņa tēma.
Pirmā stunda pagāja mierīgi. Andris bija aizņemts pie grila un sagaidīja jaunus viesus. Es sēdēju sauļošanās krēslā, dzēru limonādi un sarunājos ar Līgu. Līga man patika. Viņa arī bija apaļīga un arī mēdza paciest Andra jokus, tikai retāk — viņi satikās vien pāris reižu gadā.
Tad Andris pienāca klāt. Ar glāzi rokā un smaidu sejā. Iededzis, sportisks, pārliecināts par sevi. Viņš nostājās blakus.
— Anna, kāpēc neej baseinā? Ūdens silts.
— Negribu, — es atbildēju.
Viņš pasmaidīja vēl platāk, it kā jau būtu sagatavojis nākamo asprātību.