— Ak, nu beidz! Visi taču peldas. Vai arī baidies, ka baseinā pēkšņi kļūs par šauru?
Kaut kur aiz muguras atskanēja smiekli. Ne skaļi — tā, divi vai trīs cilvēki iespurdzās. Pārējie pēkšņi sāka ļoti rūpīgi skatīties citur, it kā neko nebūtu dzirdējuši.
Es neatbildēju. Vienkārši pagriezos atpakaļ pret Līgu un mēģināju turpināt sarunu. Domāju: pāries. Tā jau vienmēr notika. Viņš izmetīs kārtējo riebeklību, es paklusēšu, vakars kaut kā beigsies, un mēs aizbrauksim mājās.
Tikai šoreiz Jānis neaizgāja. Viņš palika stāvam aiz mana sauļošanās krēsla, un es gandrīz fiziski jutu viņa ēnu sev uz muguras.
Un tad viņš nobļāvās. Pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu visi:
— Resnā dura! Lec taču ūdenī!
Nākamajā mirklī viņš mani pagrūda. Ar abām plaukstām mugurā. Stipri. Es stāvēju pašā baseina malā, jo tikko biju piecēlusies no krēsla, lai tiktu no viņa tālāk.
Ūdens mani aprija uzreiz. Trieciens izsita elpu no krūtīm. Degunā iedūrās hlors. Tunika vienā sekundē piesūcās pilna ar ūdeni un sāka vilkt mani lejup. Es iznira virspusē, satvēru baseina malu. Ausīs dūca. Caur ūdeni un matiem, kas bija pielipuši sejai, redzēju viņu augšā. Jānis smējās, plātīja rokas un ar visu seju rādīja: “Es taču tikai jokoju!”
Astoņpadsmit cilvēki skatījās. Daži smējās. Daži klusēja. Andris jau skrēja pie manis no grila puses. Ilze stāvēja nekustīga un bāla kā krīta siena.
No baseina es izrāpos pati. Bez neviena rokas. Slapjā tunika bija pielipusi pie ķermeņa, mati — pie pieres. Telefons, kas atradās tunikas kabatā, vairs neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Astoņsimt eiro samirkušā lupatā.
Es paņēmu dvieli no tuvākā krēsla, aptinu sev apkārt un noslaucīju seju. Rokas man netrīcēja. Pat pati par to brīnījos.
— Jāni, — es pateicu mierīgā balsī. — Tu tikko mani pagrūdi baseinā. Bez manas piekrišanas. Tu sabojāji manu telefonu. Tas maksāja astoņsimt eiro. Līdz rītdienai gaidu pārskaitījumu.
Viņa smiekli uz mirkli aprāvās. Varbūt uz pussekundi. Tad smaids atkal izstiepās sejā.
— Anna, nu ko tu tagad. Tas taču joks. Nopērc citu.
— Pārskaitījumu līdz rītdienai, — es atkārtoju. — Pretējā gadījumā rakstīšu iesniegumu policijā. Tas nav joks, Jāni. Tā ir fiziska vardarbība.
Iestājās klusums. Pat mūzika pēkšņi šķita kļuvusi klusāka.
Andris stāvēja man blakus. Arī viņš bija slapjš — laikam bija ielēcis ūdenī, lai palīdzētu, bet es jau biju tikusi ārā.
— Braucam, — viņš teica.
Un pirmo reizi septiņu gadu laikā viņš nepiebilda: “Viņš jau negribēja.”
Mašīnā es sēdēju uz dvieļa. No drēbēm pilēja uz sēdekļa. Es biju slapja, nikna un vienlaikus pilnīgi mierīga. Savāda sajūta. Dusmas bija, bet tās nededzināja. Tās bija aukstas un skaidras kā ziemas rīts.
Jānis naudu nepārskaitīja. Ne nākamajā dienā. Ne pēc trim dienām. Ne arī pēc nedēļas. Toties viņš uzrakstīja Andrim: “Pasaki savai, lai netaisa histēriju. Joks ir joks. Un lai vēl pasaka paldies, ka es vispār viņu paciešu mūsu pasākumos.”
Andris man parādīja šo ziņu. Bez vārdiem. Es izlasīju. Un tajā brīdī manī kaut kas beidzot nobīdījās līdz galam. Nevis salūza — tieši nobīdījās. Kā svira, kas ilgi stāvējusi šķībi un pēkšņi nostājas pareizajā vietā.
Pēc nedēļas pie mums bija paredzētas vakariņas. Daļēji mājīgas, daļēji lietišķas. Es biju uzaicinājusi divus iespējamos franšīzes partnerus. Andris — savus kolēģus. Jānis uzprasījās pats. Piezvanīja Andrim un paziņoja: “Dzirdēju, jums tur sanākšana. Atnākšu ar Ilzi.” Andris pajautāja man. Es atbildēju — lai nāk.
Pie garā galda sēdēja divpadsmit cilvēki. Mūsu viesistabā. Tajā pašā. Es gatavoju divas dienas. Ne jau tāpēc, lai atstātu iespaidu uz Jāni. Starp viesiem bija Bērziņš un Kalniņa — kafejnīcu tīkla īpašnieki no Daugavpils, kuri nopietni apsvēra manu franšīzi. Šīs vakariņas man bija svarīgas. Ne pa jokam svarīgas.
Jānis ieradās savā ierastajā košajā kreklā, ar aptuveni divdesmit eiro vērtu vīna pudeli un Ilzi pie sāniem. Viņš apskāva Andri, man pamāja ar galvu un apsēdās. Pirmo stundu uzvedās gluži normāli. Dzina jokus, stāstīja par Turciju, slavēja ēdienu. Es pat uz īsu brīdi nodomāju: varbūt tas gadījums ar baseinu viņam tomēr kaut ko iemācīja.
Nē.
Kad pienāca deserts — es pasniedzu tartletes ar ogu krēmu, arī pašu gatavotas —, Jānis atlaidās krēslā. Rokā viņam bija glāze sarkanvīna, acis spīdēja taukainā pašapmierinātībā.
— Starp citu, mūsu Anna ne tikai lieliski gatavo, bet arī lieliski ēd, — viņš sacīja, pagriezies pret Bērziņu. — Andri, pasaki taču, cik viņa vienā reizē spēj notiesāt?
Bērziņš pacēla uzaci. Kalniņa lēnām nolika dakšiņu uz šķīvja.
Es sēdēju galda otrā galā. Manā šķīvī bija tartlete. Ogu krēms, ko tajā pašā rītā biju vārījusi pati. Četras stundas virtuvē. Divas dienas sagatavošanās. Potenciālie franšīzes partneri. Manas mājas. Mans galds. Mans ēdiens.
Un šis cilvēks — atkal.
Manī viss pēkšņi kļuva ļoti kluss. Tās vairs nebija dusmas. Tas bija miers. Tas īpašais klusums, kas iestājas tieši pirms lēmuma.
Es piecēlos. Bez steigas. Paņēmu telefonu — jauno, nopirkto noslīkušā vietā. Astoņsimt eiro no manas kabatas, jo Jānis tā arī nebija neko pārskaitījis.
Es atradu Ineses numuru un piezvanīju.