— Inese, — es pateicu klausulē. Pie galda uzreiz iestājās klusums. — Te Anna. Jā, zinu, ka vakars. Paklausies, lūdzu, sagatavo rīt no rīta paziņojumu par visu spēkā esošo līgumu izbeigšanu ar “Brīze Media”. Pilnīgi visu. Dizains, sociālie tīkli, sezonālās kampaņas. Bez izņēmuma. Pamatojums — neapmierinoša komunikācijas kvalitāte. Jā, attiecas uz visām piecām vietām. Jā, esmu pārliecināta. Jaunu aģentūru atradīsim šīs nedēļas laikā. Paldies.
Es noliku telefonu uz galda un paskatījos uz Jāni.
Viņš vēl nebija aptvēris. Pagaidām ne. Viņa sejā bija tāds apmulsums, kāds parādās cilvēkam, kurš pēkšņi dzird labi pazīstamu cilvēku runājam svešā valodā.
— Anna, — viņš beidzot izdvesa. — Tu ko dari?
— Jāni, — es mierīgi atbildēju. — “Konditors Plus” pieder man. “Saldā lieta” ir mana konditoreju ķēde. Piecas kafejnīcas. Trīsdesmit divi darbinieki. Sešus gadus tava aģentūra dzīvoja no maniem pasūtījumiem. Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā. Gandrīz puse no tava apgrozījuma. Es to pārbaudīju.
Viņa sejas izteiksme mainījās man acu priekšā. Vispirms — neizpratne. Tad prātā sāka griezties aprēķini. Pēc tam nāca saprašana. Un pašās beigās — bailes.
— Pagaidi, — Jānis nolika glāzi, un vīns pāršļakstījās uz galdauta. — “Konditors Plus”… tas esi tu? Inese ir tava menedžere?
— Sešus gadus, — es teicu. — Sešus gadus tu taisīji reklāmu manam uzņēmumam. Un septiņus gadus tu mani pazemoji ikreiz, kad satikāmies. Iegrūdi baseinā. Aizvainoji manu biznesa partneru priekšā. Manās mājās.
Bērziņš sēdēja kā sastindzis. Kalniņa skatījās uz Jāni ar tādu seju, kādu biju redzējusi ne reizi vien — tā skatās uz kukaini, kas nejauši ielīdis šķīvī.
— Anna, nu pagaidi taču, — Jānis piecēlās. Viņam trīcēja rokas. Pirmo reizi visu šo gadu laikā es redzēju, ka viņam patiešām trīc rokas. — Tas taču ir bizness. Nejauksim visu kopā. Mēs ar Andri esam draugi. Es nezināju. Nu es taču nevarēju zināt!
— Tu nezināji, ka aiz “Konditors Plus” stāvu es, — es pamāju. — Bet tu lieliski zināji, ka es esmu cilvēks. Un tev tas nebija svarīgi.
Ilze sēdēja klusi, nolaistām acīm. Kā vienmēr.
Andris skatījās uz mani. Viņš mani neapturēja. Pirmo reizi astoņu gadu laikā — neapturēja.
— Anna, — Jānis paspēra soli tuvāk, — parunāsim. Ne šeit. Divatā. Es…
— Nē, — es viņu pārtraucu. — Septiņus gadus tu mani pazemoji citu klātbūtnē. Tagad es tev atbildu tāpat — visu priekšā. Līgumi tiks lauzti. Tas ir mans lēmums.
Es apsēdos atpakaļ. Paņēmu tartaleti un nokodos gabaliņu. Ogu krēms bija izdevies nevainojams — maiga vaniļas nots un aveņu skābenums. Es biju apmierināta ar sevi.
Jānis stāvēja manas viesistabas vidū, blakus galdautam ar vīna pleķi, un viņa sejā bija izteiksme, kādu agrāk nebiju redzējusi. Pēc brīža viņš pagriezās un aizgāja. Ilze piecēlās un sekoja viņam. Ārdurvis skaļi aizcirtās.
Pie galda atkal kļuva kluss. Es izdzēru ūdeni līdz galam.
Bērziņš noklepojās.
— Anna, — viņš sacīja, — jūsu franšīzes modelis tiešām izskatās ļoti interesants.
Es pasmaidīju. Pirmo reizi tajā vakarā — pa īstam.
Vēlāk, kad viesi bija devušies prom, mēs ar Andri novācām galdu. Viņš ilgi klusēja. Tad, nenoliekot skatienu no šķīvjiem, pajautāja:
— Tu saproti, ka tagad viņš man zvanīs katru dienu?
— Saprotu.
— Un ko man viņam teikt?
— Patiesību. Ka viņš atnāca uz manu māju un rupji izturējās pret saimnieci.
Andris ielika šķīvi izlietnē un paskatījās uz mani.
— Man vajadzēja viņu apturēt jau sen.
Es neatbildēju. Jo jā — vajadzēja. Bet viņš to neizdarīja. Un arī tā ir daļa no visa šī stāsta.
Pagāja divi mēneši. Jānis zaudēja manus līgumus. Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā — tas nav sīkums, tas ir nopietns robs budžetā. Viņam nācās atlaist trīs darbiniekus un pārcelties uz mazāku biroju. To man pastāstīja Andris — viņš joprojām brauca pie Jāņa reizi divās nedēļās.
Runā, ka Jānis tagad visiem stāsta, cik es esot atriebīga un kā es esot izmantojusi situāciju. Ka esmu sajaukusi personisko ar darbu. Ka īsts uzņēmējs tā nerīkojoties.
Var jau būt. Bet varbūt īsts uzņēmējs arī negrūž savu klienti baseinā.
Es atradu citu aģentūru. Strādā ne sliktāk. Turklāt cilvēki ir pieklājīgi. Dīvaini, vai ne? Izrādās, reklāmu var veidot arī bez klienta apvainošana.
Andris pie Jāņa brauc viens. Es neliedzu. Tas ir viņa draugs. Taču pie mūsu galda Jānis vairs nav sēdējis. Un es esmu mierīga. Pirmo reizi septiņu gadu laikā — patiesi mierīga.
Tikai viens jautājums mani vēl nelaiž vaļā.
Vai es pāršāvu pār strīpu, paziņojot par līgumu laušanu viņa partneru klātbūtnē? Vai arī viņš pats līdz tam nonāca — ar visiem šiem gadiem, sešdesmit tikšanās reizēm, “resnā muļķe” un baseinu? Kā jūs būtu rīkojušies?