uz mani tā, it kā grasītos pateikt vēl kaut ko asprātīgu.”
Bija noīrēta visa zāle. Garš galds ar sniegbaltiem galdautiem, dzīva mūzika, sveces, glāzes, kas mirdzēja lampu gaismā. Ilze sēdēja jaunā kleitā — klusa, atturīga, kā vienmēr. Jānis, protams, atradās pašā vidū. Iededzis, platu smaidu, žilbinoši baltiem zobiem, kreklā par kādiem trīs simtiem eiro. Viņš apkampa katru ienācēju, vīriešiem draudzīgi uzsita pa muguru, sievietēm noskūpstīja roku. No malas — īsts šarmants vīrietis. Ja vien viņu nepazina tuvāk.
Es noliku kasti uz atsevišķa galdiņa un pacēlu vāku. Torte tiešām izskatījās iespaidīgi. Karameļu pavedieni lampu gaismā laistījās kā plāns dzintars. Daži viesi uzreiz pienāca tuvāk un sāka fotografēt.
— Kas to gatavoja? — pajautāja sieviete bordo krāsas kleitā.
— Es, — atbildēju.
— Jūs esat konditore?
— Jā.
Tajā brīdī pienāca Jānis. Viņš vispirms nopētīja torti, pēc tam mani.
— Anna, — viņš noteica, — torte, protams, izskatās varena. Tikai būtu labāk, ja tu tik daudz krēma netērētu uz sevi, ko? — viņš iesmējās un pagriezās pret viesiem. — Mūsu Anna ļoti mīl saldumus. Redzams, vai ne?
Un vēl uzsita man pa plecu, it kā būtu pateicis nevainīgu joku.
Es stāvēju blakus četru kilogramu smagajai tortei, kurai biju veltījusi sešas stundas, un uz mani skatījās ap divdesmit cilvēku. Kāds steigšus novērsa skatienu. Kāds neveikli pasmaidīja. Ilze pēkšņi ļoti cītīgi pētīja savu glāzi.
Manī kaut kas noskanēja. Ne gluži dusmas. Drīzāk kā atslēgas klikšķis.
— Jāni, — es mierīgi sacīju, — šī torte maksā ap simt divdesmit eiro. Es tai atdevu sešas stundas darba. Tu tikko apvainoji cilvēku, kurš tev atnesa ar rokām gatavotu dāvanu. Tāpēc es to ņemu atpakaļ.
Un aizvēru kastes vāku.
Iestājās tāds klusums, ka varēja sadzirdēt, kā kaut kur virtuvē pil ūdens.
— Tu nopietni? — Jānis samirkšķināja acis.
— Pilnīgi.
Es pacēlu kasti. Četri kilogrami. Rokas man netrīcēja. Pagriezos un devos uz izeju.
Andris mani panāca stāvvietā.
— Anna, pagaidi.
— Es pagaidīšu mašīnā.
— Nu viņš taču negribēja. Viņš vienkārši…
— Andri, — es noliku kasti uz motora pārsega. — Viņš “vienkārši” tā dara jau septiņus gadus. Katrā tikšanās reizē. Visu priekšā. Es vairs negribu izlikties, ka tas ir normāli. Braucam.
Mēs aizbraucām. No rīta torti aizvedu uz konditoreju. To nopirka stundas laikā.
Visu ceļu Andris klusēja. Mājās viņš tikai noteica:
— Viņš apvainojās.
— Es arī, — atbildēju.
Tajā vakarā sēdēju virtuvē viena pati. Aiz loga valdīja miers. Es dzēru tēju un domāju, ka simt divdesmit eiro — tā nav galvenā lieta. Arī sešas stundas nav pats svarīgākais. Bet tas, ka divdesmit cilvēki redzēja, kā es paņemu savu dāvanu atpakaļ, bija kaut kas jauns. Es nezināju, vai rīkojos pareizi. Taču muguru turēju taisnu. Un tas jau bija kaut kas.
Pēc divām nedēļām Jānis piezvanīja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Aicināja uz ballīti pie baseina.
— Tikai šoreiz bez tortēm, — viņš pajokoja.
Es negribēju braukt. Patiešām negribēju. Andrim pateicu, ka nebraukšu. Viņš pamāja ar galvu. Bet pēc divām dienām tomēr ierunājās:
— Anna, tur būs Mārtiņš ar Līgu. Un Rihards. Mēs viņus veselu mūžību neesam redzējuši. Es nelūdzu tev izlīgt ar Jāni. Vienkārši aizbraucam kopā. Manis dēļ.
Viņa dēļ. Astoņus gadus — “viņa dēļ”. Katri svētki, katras kopīgās brīvdienas, katra muļķīgā ballīte. Es biju saskaitījusi: septiņu gadu laikā ar Jāni bijām tikušies aptuveni sešdesmit reižu. Astoņas, desmit tikšanās gadā. Un neviena no tām nebija pagājusi bez piezīmes par manu svaru, ēdienu, augumu vai apģērbu.
Sešdesmit tikšanās. Sešdesmit pazemojumi. Un katru reizi es vai nu pasmaidīju, vai klusēju, vai aizgāju uz citu istabu. Bet Andris pēc tam teica: “Viņš jau ne ļauni.”
Es aizbraucu.
Jānim bija māja ārpus pilsētas. Plašs zemesgabals, baseins, grila zona. Viss skaisti un dārgi. Viņam patika demonstrēt: skatieties, ko esmu sasniedzis. Balti sauļošanās krēsli, baseinā iestrādāts apgaismojums, mūzika no skaļruņiem. Viesu bija astoņpadsmit. Pusi es pazinu, pusi — ne.
Es uzvilku slēgtu peldkostīmu un pa virsu tuniku. Piecdesmit otrais izmērs — jā, es esmu liela. Es to zinu. Zinu katru rītu, kad ceļos, ģērbjos, eju uz darbu, vadu piecas konditorejas un maksāju algu trīsdesmit diviem darbiniekiem. Mans svars ir mans svars. Tā nav viņa tēma.
Pirmā stunda pagāja mierīgi. Jānis bija aizņemts pie grila un ar jaunatbraukušajiem viesiem. Es sēdēju sauļošanās krēslā, dzēru limonādi un runājos ar Līgu. Līga man patika. Arī viņa bija apaļīga, un arī viņai nācās paciest Jāņa jokus, tikai retāk — viņi satikās pāris reižu gadā.
Pēc tam Jānis tomēr pienāca. Ar glāzi rokā, ar smaidu sejā. Iededzis, sportisks, pašapmierināts. Nostājās man blakus.
— Anna, kāpēc tu neej baseinā? Ūdens ir silts.
— Negribu, — es atbildēju.
— Nu jā, — Jānis novilka un paskatījās uz mani tā, it kā grasītos pateikt vēl kaut ko asprātīgu.