— Anna, šo šķīvi labāk neņem. Tur ir salāti ar majonēzi, tev tas taču nav veselīgi, — Jānis noteica, pat neatraujot skatienu no gaļas uz grila, un tūlīt pat iesmējās.
Pie galda sēdēja divpadsmit cilvēki. Mūsu mājas vasaras terasē. Uz galda — šašliks, kuru biju gatavojusi jau kopš rīta. Marinādi biju slīpējusi trīs gadus, līdz atradu īsto proporciju. Un, starp citu, arī tie salāti bija mani.
Tā tas turpinājās septiņus gadus. Kopš pašas pirmās reizes, kad Andris viņu atveda iepazīstināt. Jānis mani toreiz nopētīja no galvas līdz kājām, nosvilpās un izmeta: “Nu, Andri, izrādās, tev patīk kuplākas formas.” Es pasmaidīju. Nodomāju — neveikls joks. Rupjš, bet tomēr joks.
Es kļūdījos.
Ar Andri apprecējāmies pirms astoņiem gadiem. Man bija četrdesmit, viņam — trīsdesmit astoņi. Abiem tā bija otrā laulība. Andris strādāja par inženieri projektēšanas birojā, bet es tajā laikā jau biju atvērusi otro “Saldās lietas” filiāli. Konditoreju tīklu. Savu. No nulles, bez kredītiem un bez tēva naudas. Trīs gadus katru nopelnīto eiro ieguldīju atpakaļ biznesā. Kāzu brīdī man bija divas vietas. Tagad — piecas.
Jānis bija Andra draugs kopš pirmās klases. Viņi kopā uzauga, kopā dienēja, katru oktobri brauca makšķerēt. Andrim Jānis bija gandrīz kā brālis. Es to sapratu. Tāpēc klusēju un pacietu.
Jānim piederēja reklāmas aģentūra “Brīze Media”. Logotipi, iepakojums, sociālo tīklu virzīšana. Jāsaka godīgi — viņš to vadīja diezgan veiksmīgi. Tikai vienu lietu viņš nezināja. Pirms sešiem gadiem man vajadzēja uzņēmumu pilnai zīmola atjaunošanai: jauns vizuālais stils visam tīklam, iepakojumi, ēdienkartes, izkārtnes. Mana menedžere Inese atrada trīs variantus. Viens no tiem bija “Brīze Media”. Viņi piedāvāja labāko cenu un termiņus. Līgumu noslēdzu caur juridisko personu — SIA “Konditors Plus”. Kontaktpersona bija Inese. Sešus gadus Jānis strādāja ar manu uzņēmumu, pat nenojaušot, ka viņam maksā viņa labākā drauga sieva.
Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā. Tik liels bija mans ikgadējais budžets viņa aģentūrai. Ēdienkaršu dizains, sezonas akcijas, jaunu filiāļu noformējums, sociālo tīklu uzturēšana. Katru mēnesi — četri tūkstoši eiro, precīzi kā pēc pulksteņa.
Andris to zināja. Es palūdzu viņam Jānim neko neteikt. Negribēju jaukt draudzību ar biznesu. Andris solījumu turēja.
Bet Jānis turpināja “jokot”.
Tajā vakarā uz terases es noliku uz galda pēdējo šķīvi — ceptus dārzeņus — un apsēdos līdzās Andrim. Jānis jau lēja vīnu glāzēs. Viņa sieva Ilze sēdēja pretī un raudzījās savā šķīvī. Viņa vienmēr skatījās šķīvī, kad vīrs sāka savus izgājienus.
— Anna, tu vismaz uz vasaru varēji notievēt, — Jānis sacīja, pasniedzot viņai glāzi. — Peldkostīmu vispār velc? Vai slēpies pareo?
Pie galda iestājās klusums. Kāds neveikli ieklepojās. Andris uzlika plaukstu man uz ceļgala. Pazīstams žests. “Pacieties. Viņš jau neļauni.”
Es paņēmu glāzi un paskatījos Jānim acīs.
— Jāni, vai tu zini, ka tava aģentūra joprojām nav tikusi galā ar biroja kredītu? — pateicu mierīgi, it kā minētu parastu faktu. Es to zināju, jo Inese reiz bija ieminējusies: viņi kavēja maketus un aizbildinājās ar problēmām biroja maksājumos.
Viņa smaids uz mirkli sašķobījās. Tikai uz sekundi. Tad viņš iesmējās.
— No kurienes tu zini par manu biroju? — viņš pavirpināja glāzi pirkstos. — Andri, tu izstāstīji? Nu gan, brāl.
Andris neatbildēja.
Es izdzēru vīnu līdz galam. Jānis pārmetās uz citu tematu — futbols, atvaļinājums, jauna mašīna. Parastais komplekts. Es nodomāju: labi. Nav pirmā reize. Pārdzīvošu.
Vakarā, kad visi bija aizbraukuši, es mazgāju traukus. Andris pienāca no mugurpuses un apskāva mani.
— Piedod viņam. Viņš vienkārši tāds ir.
— Es zinu, kāds viņš ir, — atbildēju. — Bet “viņš tāds ir” nav attaisnojums.
Andris noskūpstīja mani pakausī un aizgāja gulēt. Es paliku pie izlietnes. Karstais ūdens tecēja pār rokām, bet siltumu nejutu. Jutu tikai nogurumu. Septiņi gadi vienu un to pašu joku. Vienu un to pašu Andra atvainošanos. Vienu un to pašu klusēšanu pie galda.
Pēc mēneša Jānis piezvanīja. Aicināja uz savu dzimšanas dienu. Četrdesmit divi gadi.
Es izcepu torti. Varbūt muļķīgi, bet es taču esmu konditore. Trīs stāvi, šokolādes glazūra, karameļu dekori. Sešas stundas darba. Bezē atsevišķi, pildījums atsevišķi, rotājumi atsevišķi. Torte svēra gandrīz četrus kilogramus.
Andris nesa kasti līdz mašīnai uzmanīgi, it kā tajā būtu bērns.
— Skaista, — viņš sacīja. — Jānis būs sajūsmā.
Jānis tiešām bija pārsteigts. Tikai ne tā, kā mēs bijām gaidījuši.
Tur bija ap divdesmit viesu. Svinības notika restorānā, kuru Jānis bija izvēlējies īpaši šim vakaram.