— Inese, — es pateicu, kad viņa pacēla klausuli. Pie galda sarunas uzreiz apklusa. — Tā esmu es, Anna. Jā, zinu, ka ir vakars. Paklausies, lūdzu: rīt no paša rīta sagatavo paziņojumu par visu spēkā esošo līgumu laušanu ar “Brīze Media”. Pilnīgi visus. Dizains, sociālie tīkli, sezonas kampaņas — viss. Pamatojums: neapmierinoša komunikācijas kvalitāte. Jā, uz visām piecām vietām. Jā, esmu pilnīgi pārliecināta. Jaunu izpildītāju atradīsim šīs nedēļas laikā. Paldies.
Es noliku telefonu uz galda un paskatījos uz Jāni.
Viņš vēl nebija sapratis. Vēl ne. Viņš raudzījās manī ar tādu sejas izteiksmi, kādu cilvēki uzmet tam, kurš pēkšņi sāk runāt viņiem nepazīstamā valodā.
— Anna, — viņš beidzot izdvesa. — Ko tu tagad dari?
— Jāni, — es mierīgi atbildēju. — “Konditors Plus” ir mans uzņēmums. “Saldā lieta” ir mana ķēde. Piecas konditorejas. Trīsdesmit divi darbinieki. Sešus gadus tava aģentūra dzīvoja no maniem pasūtījumiem. Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā. Gandrīz puse no tava apgrozījuma. Es pārbaudīju.
Viņa seja mainījās burtiski pa sekundēm. Vispirms apjukums. Tad ātrs aprēķins. Tad atskārsme. Un pašās beigās — bailes.
— Pagaidi, — viņš nolika glāzi, tik neveikli, ka vīns pārlija pāri malai un iekrāsoja galdautu. — “Konditors Plus”… tas esi tu? Inese ir tava menedžere?
— Sešus gadus, — es sacīju. — Sešus gadus tu taisīji reklāmu manam tīklam. Un septiņus gadus tu katrā tikšanās reizē mani pazemoji. Iegrūdi baseinā. Apsmēji mani manu sadarbības partneru priekšā. Manās mājās.
Bērziņš sēdēja kā sastindzis. Bērziņa skatījās uz Jāni ar skatienu, ko es ļoti labi pazinu: tā raugās uz kukaini, kas pēkšņi ielīdis šķīvī.
— Anna, nu pagaidi taču, — Jānis piecēlās. Viņa rokas trīcēja. Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem es redzēju, ka viņam trīc rokas. — Tas taču ir bizness. Nejauksim visu kopā. Mēs ar Andri esam draugi. Es nezināju. Es taču tiešām nezināju!
— Tu nezināji, ka aiz “Konditors Plus” stāvu es, — es pamāju. — Bet tu ļoti labi zināji, ka es esmu cilvēks. Un tev tas nekad netraucēja.
Ilze sēdēja nekustīgi. Skatiens nolaists galdā. Kā vienmēr.
Andris skatījās uz mani. Viņš mani neapturēja. Pirmo reizi astoņu gadu laikā — neapturēja.
— Anna, — Jānis spēra soli uz manu pusi, — parunāsim. Ne šeit. Divatā. Es…
— Nē, — es pārtraucu. — Septiņus gadus tu mani pazemoji publiski. Tagad es tev publiski atbildu. Līgumi tiek izbeigti. Tas ir mans lēmums.
Es apsēdos atpakaļ. Paņēmu no šķīvja tartaleti un nokodos gabaliņu. Ogu krēms bija tieši tāds, kā vajadzēja — viegla vaniļa, aveņu skābenums, trausla mīkla. Es biju ar sevi apmierināta.
Jānis stāvēja manas viesistabas vidū — ar vīna traipu uz galdauta aiz muguras un seju, kādu es viņam nekad agrāk nebiju redzējusi. Pēc brīža viņš pagriezās un aizgāja. Ilze klusēdama sekoja viņam. Priekštelpas durvis aizcirtās.
Pie galda iestājās klusums. Es mierīgi izdzēru ūdeni.
Bērziņš noklepojās.
— Anna Sergejevna, — viņš uzmanīgi ierunājās, — jāsaka, jūsu franšīzes piedāvājums patiešām ir interesants.
Es pasmaidīju. Pirmo reizi tajā vakarā — pa īstam.
Vēlāk viesi izklīda. Mēs ar Andri novācām galdu. Viņš ilgi klusēja, lika šķīvjus kaudzē, nesa glāzes uz virtuvi. Tad beidzot pateica:
— Tu saproti, ka viņš tagad man zvanīs katru dienu?
— Saprotu.
— Un ko man viņam teikt?
— Patiesību. Ka viņš atnāca uz manām mājām un rupji izturējās pret saimnieci.
Andris ielika šķīvi izlietnē un paskatījās uz mani.
— Man vajadzēja viņu apturēt jau sen.
Es neatbildēju. Jo jā — vajadzēja. Bet viņš to neizdarīja. Un arī tā bija daļa no visa šī stāsta.
Pagāja divi mēneši. Jānis zaudēja manus līgumus. Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā viņa uzņēmumam izrādījās nopietns caurums budžetā. Viņš atlaida trīs darbiniekus. Pārvācās uz mazāku biroju. To man pastāstīja Andris — viņš joprojām brauca pie Jāņa reizi pāris nedēļās.
Runā, ka Jānis visiem stāstot, ka es esot “atriebīga” un “izmantojusi situāciju”. Ka esot sajaukusi privāto ar darbu. Ka “īsts uzņēmējs tā nerīkojas”.
Var jau būt. Bet varbūt īsts uzņēmējs arī negrūž savu klienti baseinā.
Es atradu citu aģentūru. Strādā ne sliktāk. Turklāt pieklājīgi. Dīvaini, vai ne? Izrādās, reklāmu var taisīt arī bez klienta aizvainošanas.
Andris pie Jāņa brauc viens. Es neaizliedzu. Tas ir viņa draugs. Bet pie mūsu galda Jānis vairs nekad nav sēdējis. Un man ir miers. Pirmo reizi septiņu gadu laikā — īsts miers.
Tikai viens jautājums mani joprojām nelaiž vaļā.
Vai es pāršāvu pār strīpu, atsaucot līgumus viņa partneru klātbūtnē? Vai arī viņš pats to nopelnīja — ar visiem šiem gadiem, ar sešdesmit tikšanās reizēm, ar “resno muļķi” un baseinu? Kā jūs būtu rīkojušies manā vietā?