– Ai, beidz, Anna! Visi taču peldas. Vai arī baidies, ka baseins no tevis pārplūdīs?
Kaut kur atskanēja apslāpēta ķiķināšana. Divi, varbūt trīs cilvēki. Pārējie pēkšņi ļoti centīgi izlikās, ka neko nav dzirdējuši.
Es neatbildēju. Vienkārši pagriezos atpakaļ pret Līgu un turpināju sarunu, it kā viņa vārdi būtu aizslīdējuši garām. Domāju: pāries. Kā jau vienmēr. Viņš pateiks savu riebeklību, es noklusēšu, vakars kaut kā beigsies, mēs aizbrauksim mājās.
Taču Jānis prom negāja. Viņš palika stāvam man aiz sauļošanās krēsla. Pat neskatoties uz viņu, es jutu ēnu uz savas muguras.
Un tad viņš iekliedzās. Skaļi, tā, lai sadzirdētu visi:
– Resnā muļķe! Kāp taču beidzot ūdenī!
Nākamajā mirklī viņš mani pagrūda. Ar abām plaukstām mugurā. Spēcīgi. Es tieši stāvēju pie baseina malas, jo tikko biju piecēlusies no krēsla, lai no viņa paietu nost.
Ūdens aizrāva elpu. Trieciens izsita cauri visam ķermenim. Degunā iesitās hlors. Tunikas audums vienā sekundē piesūcās ar ūdeni un smagi parāva mani lejup. Es izniru, iekrampējos baseina malā. Ausīs dunēja. Augšā stāvēja Jānis. Viņš smējās, izplētis rokas, ar to savu mūžīgo izteiksmi: “Es taču tikai jokoju!”
Uz mani skatījās astoņpadsmit cilvēki. Daži smējās. Daži klusēja. Andris metās pie manis no grila puses. Ilze bija sastindzusi, seja balta kā kaļķēta siena.
No baseina es izrāpos pati. Bez neviena rokas. Slapjā tunika pielipa pie ķermeņa. Mati līmējās pie pieres. Kabatā esošais telefons bija beigts. Astoņsimt eiro vērta ierīce pārvērtusies par mirušu priekšmetu slapjā lupatā.
Es paņēmu dvieli no tuvākā sauļošanās krēsla, aptinos ar to un noslaucīju seju. Rokas man nedrebēja. Tas pat mani pašu pārsteidza.
– Jāni, – es sacīju, un balss skanēja pārsteidzoši mierīgi. – Tu tikko mani pagrūdi baseinā. Bez manas piekrišanas. Tu sabojāji manu telefonu. Tas maksāja astoņsimt eiro. Līdz rītdienai gaidu pārskaitījumu.
Viņa smiekli aprāvās. Uz pussekundi. Tad smaids atkal izstiepās sejā.
– Anna, nu ko tu tagad. Tas taču bija joks. Nopērc jaunu.
– Naudu pārskaiti līdz rītdienai, – es atkārtoju. – Ja ne, es rakstīšu iesniegumu policijā. Tas nav joks, Jāni. Tā ir fiziska vardarbība.
Iestājās klusums. Pat mūzika, šķita, pēkšņi bija kļuvusi klusāka.
Andris stāvēja man blakus. Arī slapjš, jo bija ielēcis, lai palīdzētu, tikai es jau biju tikusi ārā.
– Braucam, – viņš pateica.
Un pirmo reizi septiņu gadu laikā nepiebilda: “Viņš jau negribēja ļaunu.”
Mašīnā es sēdēju uz dvieļa. No apģērba uz sēdekļa pilēja ūdens. Slapja, nikna un vienlaikus pilnīgi mierīga. Savāda sajūta. Dusmas bija, bet ne karstas. Tās bija aukstas un skaidras kā ziemas rīts.
Jānis naudu nepārskaitīja. Ne nākamajā dienā, ne pēc trim dienām, ne pēc nedēļas. Toties viņš uzrakstīja Andrim: “Pasaki savai, lai netaisa histēriju. Joks paliek joks. Un lai vēl pasaka paldies, ka es vispār viņu paciešu mūsu pasākumos.”
Andris man parādīja šo ziņu. Klusējot. Es izlasīju. Un tajā brīdī manī kaut kas galīgi nobīdījās vietā. Nevis salūza. Tieši nobīdījās. Kā svira, kas pēc ilgas ķeršanās beidzot iekrīt pareizajā pozīcijā.
Pēc nedēļas pie mums bija plānotas vakariņas. Daļēji mājas, daļēji darba pasākums. Es biju uzaicinājusi divus iespējamos franšīzes partnerus. Andris savukārt bija pasaucis dažus kolēģus. Jānis uzprasījās pats. Piezvanīja Andrim un paziņoja: “Dzirdēju, ka jums būs sanākšana. Atbraukšu ar Ilzi.” Andris pajautāja man. Es atbildēju: lai brauc.
Pie garā galda sēdēja divpadsmit cilvēki. Mūsu viesistabā. Tajā pašā viesistabā, kuru biju kārtojusi visu rītu. Es gatavoju divas dienas. Ne tāpēc, ka man būtu vēlme atstāt iespaidu uz Jāni. Nē. Starp viesiem bija Bērziņš un Bērziņa – kafejnīcu tīkla īpašnieki no Daugavpils, kuri nopietni apsvēra manu franšīzes piedāvājumu. Šīs vakariņas nebija vienkārša pasēdēšana. Tās man patiešām bija svarīgas.
Jānis ieradās savā ierastajā, uzkrītoši koptajā kreklā, ar aptuveni divdesmit eiro vērtu vīna pudeli un Ilzi pie sāniem. Apskāva Andri, man īsi pamāja. Apsēdās. Pirmo stundu uzvedās gluži normāli. Jokoja bez indīguma, stāstīja par Turciju, slavēja ēdienu. Es pat pieķēru sevi pie domas: varbūt notikums pie baseina viņam tomēr kaut ko ir iemācījis.
Nē.
Deserta laikā, kad biju pasniegusi tartaletes ar ogu krēmu, arī pašu rokām gatavotas, Jānis atgāzās krēslā. Rokā glāze ar sarkanvīnu. Skatiens slidens, pašapmierināts.
– Starp citu, Anna pie mums ne tikai lieliski gatavo, bet arī lieliski ēd, – viņš to pateica, vēršoties pie Bērziņa. – Andri, pasaki, cik viņa vienā reizē var notiesāt?
Bērziņš pacēla uzacis. Bērziņa nolika dakšiņu uz šķīvja.
Es sēdēju galda otrā galā. Manā priekšā uz šķīvja bija tartalete. Ogu krēms. Tas pats krēms, ko no rīta vārīju pati. Četras stundas virtuvē. Divas dienas sagatavošanās. Franšīzes partneri. Manas mājas. Mans galds. Mans ēdiens.
Un šis cilvēks atkal darīja to pašu.
Manī iestājās pilnīgs klusums. Ne dusmas. Klusums. Tas īsais, blīvais miers, kas atnāk tieši pirms lēmuma.
Es piecēlos. Bez steigas. Paņēmu telefonu – jauno, nopirkto tā vietā, kuru viņš bija noslīcinājis. Par saviem astoņsimt eiro, jo Jānis tā arī nebija pārskaitījis ne centa.
Es atradu kontaktos Inesi un nospiedu zvana pogu.