uz visu vakaru bija noīrējis tieši viņš. Garš galds, baltas galdautu malas, dzīvie muzikanti stūrī. Ilze jaunā kleitā, klusa kā allaž. Jānis — pašā vidū. Iededzis, ar žilbinošu smaidu, kreklā par kādiem trīs simtiem eiro. Viņš apskāva katru, kurš ienāca, vīriešiem uzsita pa plecu, sievietēm skūpstīja roku. Īsts šarmants kungs. Ja vien viņu nepazītu tuvāk.
Kūkas kasti noliku uz atsevišķa galdiņa un pacēlu vāku. Tā burtiski mirdzēja. Karameļu pavedieni lampu gaismā laistījās kā stikls. Daži viesi tūlīt pienāca klāt un sāka fotografēt.
– Kas to gatavoja? – pajautāja sieviete bordo krāsas kleitā.
– Es, – atbildēju.
– Jūs esat konditore?
– Jā.
Tad pienāca Jānis. Vispirms nopētīja kūku, pēc tam mani.
– Anna, – viņš novilka, – kūka, protams, iespaidīga. Tikai varbūt tik daudz krēma vajadzēja netērēt uz sevi, ko? – un viņš skaļi iesmējās. Tad pagriezās pret pārējiem. – Mūsu Anna saldumus mīl. Redzams, vai ne?
Un vēl uzsita man pa plecu.
Es stāvēju līdzās četrus kilogramus smagai kūkai, pie kuras biju strādājusi sešas stundas, un uz mani skatījās divdesmit cilvēki. Kāds novērsās. Kāds izspieda neveiklu smaidu. Ilze pēkšņi ļoti uzmanīgi pētīja savu glāzi.
Manī kaut kas noklikšķēja. Tā nebija dusma. Drīzāk kā slēdzene, kas pēkšņi aizkrīt ciet.
– Jāni, – es pateicu pilnīgi mierīgi. – Šī kūka maksā aptuveni simt divdesmit eiro. Es tai veltīju sešas stundas. Tu tikko aizvainoji cilvēku, kurš tev atnesa paša rokām gatavotu dāvanu. Tāpēc es to ņemu atpakaļ.
Un es aizvēru kastes vāku.
Iestājās tāds klusums, ka varēja sadzirdēt, kā kaut kur virtuvē pil ūdens.
– Tu nopietni? – Jānis samirkšķināja acis.
– Pilnīgi nopietni.
Es pacēlu kasti. Četri kilogrami. Rokas man nenotrīcēja. Pagriezos un devos uz izeju.
Andris mani panāca stāvvietā.
– Anna, pagaidi.
– Gaidīšu mašīnā.
– Nu viņš taču negribēja. Viņš vienkārši…
– Andri, – es noliku kasti uz motora pārsega, – viņš “vienkārši” tā dara jau septiņus gadus. Katrā satikšanās reizē. Visu acu priekšā. Es vairs netaisos izlikties, ka tas ir normāli. Braucam.
Mēs aizbraucām. Nākamajā rītā kūku aizvedu uz konditoreju. To nopirka stundas laikā.
Visu ceļu Andris klusēja. Mājās viņš beidzot pateica:
– Viņš apvainojās.
– Es arī, – atbildēju.
Tajā vakarā sēdēju virtuvē viena. Aiz loga bija kluss. Es dzēru tēju un domāju, ka simt divdesmit eiro nav būtiskākais. Arī sešas stundas nav pati lielākā cena. Bet divdesmit cilvēki, kuri redzēja, kā es paņēmu atpakaļ savu dāvanu, – tas gan bija kaut kas jauns. Es nezināju, vai rīkojos pareizi. Toties muguru turēju taisnu. Un arī tas jau kaut ko nozīmēja.
Pēc divām nedēļām Jānis piezvanīja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Aicināja uz ballīti pie baseina. “Tikai šoreiz bez kūkām,” viņš pajokoja.
Es negribēju braukt. Patiešām negribēju. Andrim pateicu, ka nebraukšu. Viņš pamāja. Bet pēc pāris dienām tomēr ierunājās:
– Anna, tur būs Māris ar Līgu. Un Edgars. Mēs neesam satikušies veselu mūžību. Es neprasu, lai tu salabtu ar Jāni. Vienkārši aizbraucam kopā. Manis dēļ.
Manis dēļ. Astoņus gadus viss bija “viņa dēļ”. Katri svētki, katras kopīgās brīvdienas, katra muļķīgā ballīte. Es pat biju saskaitījusi: septiņu gadu laikā ar Jāni bijām tikušies ap sešdesmit reižu. Astoņas, varbūt desmit reizes gadā. Un neviena no tām nebija pagājusi bez piezīmes par manu svaru, ēdienu, augumu vai drēbēm.
Sešdesmit tikšanās. Sešdesmit pazemojumi. Un katru reizi es vai nu pasmaidīju, vai noklusēju, vai aizgāju uz citu istabu. Bet Andris pēc tam sacīja: “Viņš taču ne aiz ļauna prāta.”
Es tomēr aizbraucu.
Jānim bija māja ārpus pilsētas. Plašs pagalms, baseins, vieta grilam. Viss glīts, viss dārgs. Viņam patika demonstrēt: skatieties, cik tālu esmu ticis. Balti sauļošanās krēsli, izgaismots ūdens, skaļruņi ar mūziku. Astoņpadsmit viesi. Pusi pazinu, pusi redzēju pirmo reizi.
Uzvilku slēgtu peldkostīmu un pāri tam tuniku. Piecdesmit otrais izmērs – jā, esmu liela auguma. Es to zinu. Zinu katru rītu, kad ceļos, ģērbjos, eju uz darbu, vadu piecas konditorejas un maksāju algas trīsdesmit diviem darbiniekiem. Mans svars ir mans svars. Nevis Jāņa sarunu temats.
Pirmā stunda pagāja mierīgi. Jānis ņēmās ap grilu un sagaidīja jaunus viesus. Es sēdēju sauļošanās krēslā, dzēru limonādi un sarunājos ar Līgu. Līga man patika. Viņa arī bija apaļīga un arī bija cietusi Jāņa jokus, tikai retāk, jo viņi satikās vien pāris reižu gadā.
Pēc brīža Jānis pienāca klāt. Ar glāzi rokā un smaidu sejā. Iededzis, slaids, pārliecināts. Viņš nostājās man blakus.
– Anna, kāpēc tu neej baseinā? Ūdens ir silts.
– Negribu, – es atteicu.
Jānis pavēra muti, lai turpinātu savu pierunāšanu.