– Anna, šo šķīvi labāk neņem. Tur ir salāti ar majonēzi. Tev tas taču nenāk par labu, – Jānis noteica, pat nepagriezdamies prom no gaļas, kas čurkstēja uz grila. Un iesmējās.
Pie galda sēdēja divpadsmit cilvēki. Mūsu mājas vasaras terase. Šašliks, ko biju marinējusi jau no rīta. Marināde pēc receptes, kuru slīpēju trīs gadus. Starp citu, arī salāti bija manējie.
Tā tas turpinājās septiņus gadus. Jau no pirmās iepazīšanās reizes, kad Andris viņu atveda un Jānis mani nopētīja no galvas līdz kājām, svilpieniem līdzīgi ievelkot elpu, un izmeta: “Nu, Andri, izrādās, tev patīk kuplākas formas.” Toreiz es pasmaidīju. Nolēmu, ka tas ir joks. Rupjš, bet tomēr joks.
Es kļūdījos.
Ar Andri apprecējāmies pirms astoņiem gadiem. Man bija četrdesmit, viņam – trīsdesmit astoņi. Abiem tā bija otrā laulība. Andris strādāja par inženieri projektēšanas birojā, bet es tajā laikā jau biju atvērusi otro “Saldās lietas” vietu. Konditoreju tīkls. Mans. No nulles, bez kredītiem un bez tēva naudas. Trīs gadus katru nopelnīto eiro ieguldīju atpakaļ uzņēmumā. Kāzu brīdī man bija divas tirdzniecības vietas. Tagad – piecas.
Jānis bija Andra draugs kopš pirmās klases. Viņi kopā auga, kopā dienēja, katru oktobri kopā brauca makšķerēt. Andrim Jānis bija gandrīz kā brālis. Es to sapratu. Tāpēc arī cietu.
Jānim piederēja reklāmas aģentūra “Brīze Media”. Logotipi, iepakojums, interneta virzīšana, vizuālā identitāte. Jāatzīst – strādāja viņš neslikti. Tikai vienu lietu viņš nezināja. Pirms sešiem gadiem man vajadzēja uzņēmumu rebrendingam: jaunu stilu visam tīklam, iepakojumu, ēdienkartes, izkārtnes. Mana menedžere Inese atlasīja trīs aģentūras. Viena no tām bija “Brīze Media”. Viņi piedāvāja labāko cenu un termiņus. Līgumu parakstīju caur juridisko personu – SIA “Konditors Plus”. Par kontaktpersonu kļuva Inese. Sešus gadus Jānis apkalpoja manu uzņēmumu un pat nenojauta, ka viņam maksā labākā drauga sieva.
Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā. Tik liels bija mans gada budžets viņa aģentūrai. Ēdienkaršu dizains, sezonas kampaņas, jauno vietu noformēšana, sociālo tīklu uzturēšana. Katru mēnesi – četri tūkstoši eiro, precīzi kā pēc pulksteņa.
Andris to zināja. Es lūdzu viņu Jānim neko neteikt. Negribēju jaukt draudzību ar biznesu. Un Andris klusēja.
Bet Jānis turpināja savus “jokus”.
Tajā vakarā uz terases es noliku uz galda pēdējo šķīvi – ceptus dārzeņus – un apsēdos blakus Andrim. Jānis jau lēja vīnu. Viņa sieva Ilze sēdēja pretī un skatījās savā šķīvī. Viņa vienmēr skatījās šķīvī, kad vīrs sāka.
– Anna, varēji taču līdz vasarai mazliet notievēt, – Jānis sacīja, pasniedzot viņai glāzi. – Peldkostīmu vispār velc? Vai slēpies pareo?
Pie galda iestājās klusums. Kāds neveikli ieklepojās. Andris uzlika roku man uz ceļgala. Pazīstams žests. “Pacieties. Viņš jau ne ļauni.”
Es paņēmu glāzi un paskatījos uz Jāni.
– Jāni, tu zini, ka tava aģentūra joprojām nav nomaksājusi biroja kredītu? – es pateicu mierīgi, it kā konstatētu faktu. Es to zināju, jo Inese reiz bija ieminējusies: viņi kavējuši maketu nodošanu un aizbildinājušies ar problēmām ap biroja telpām.
Viņa smaids uz mirkli sašķobījās. Tikai uz sekundi. Tad viņš iesmējās.
– No kurienes tu zini par manu biroju? – viņš pagrozīja glāzi rokā. – Andri, tu izstāstīji? Nu, brāli, tu dod.
Andris neatbildēja.
Es izdzēru vīnu līdz galam. Jānis pārlēca uz citu tēmu – futbolu, atvaļinājumu, jaunu auto. Parasto komplektu. Un es nodomāju: labi. Nav pirmā reize. Pārdzīvošu.
Vakarā, kad visi bija aizbraukuši, es mazgāju traukus. Andris pienāca no mugurpuses un apskāva mani.
– Piedod viņam. Viņš vienkārši tāds ir.
– Es zinu, kāds viņš ir, – atbildēju. – Bet “vienkārši tāds” nav atvainošanās.
Andris noskūpstīja mani pakausī un aizgāja gulēt. Es paliku pie izlietnes. Karstais ūdens tecēja pāri rokām, bet siltumu es nejutu. Tikai nogurumu. Septiņi gadi ar vienām un tām pašām piezīmēm. Ar vieniem un tiem pašiem Andra attaisnojumiem. Ar vienu un to pašu klusēšanu pie galda.
Pēc mēneša piezvanīja Jānis. Aicināja uz dzimšanas dienu. Viņam apritēja četrdesmit divi.
Es izcepu kūku. Droši vien muļķīgi. Bet es taču esmu konditore. Trīs stāvi, šokolādes glazūra, karameļu dekors. Sešas stundas darba. Bezē atsevišķi, pildījuma kārtas atsevišķi, rotājumi atsevišķi. Kūka svēra gandrīz četrus kilogramus.
Andris nesa kasti līdz mašīnai tik uzmanīgi, it kā tajā gulētu bērns.
– Skaista, – viņš teica. – Jānis būs sajūsmā.
Jānis tiešām apstulba. Tikai ne tā, kā mēs bijām iedomājušies.
Bija uzaicināti divdesmit cilvēki. Svinības notika restorānā, ko bija izvēlējies Jānis.