Viņa līdz galam izslēdza zvana skaņu.
— Paliksi pie manis? — Inese jautāja. — Vismaz tik ilgi, kamēr atradīsi sev dzīvokli.
— Ja tev tas tiešām nesagādā problēmas…
— Muļķe, — Inese viegli pagrūda viņu ar plecu. — Mēs taču tagad esam partneres. Visu celsim kopā, no pašiem pamatiem.
Tajā vakarā viņas sēdēja Ineses virtuvē, dzēra tēju un uz papīra lika pirmos plānus. Vajadzēja sagādāt aprīkojumu, atrast meistarus, izdomāt reklāmu, sakārtot dokumentus, saprast, kā vispār sākt. Darāmā bija tik daudz, ka citā brīdī Anna droši vien būtu apjukusi. Taču šoreiz viņa nejuta bailes. Bailes bija bijušas agrāk — tad, kad viņa dzīvoja ne savu dzīvi. Tagad tās atkāpās kaut kur tālu.
Nākamajā rītā, trešdienā, Anna pamodās ļoti agri. Inese vēl gulēja, bet viņa klusi piecēlās, saģērbās un izgāja ārā. Decembra rīts bija ass un dzidrs, vaigos koda sals, bet veikalu skatlogos mirdzēja Ziemassvētku gaismiņas. Cilvēki steidzās uz darbu, kāds kafejnīcā smējās pie kafijas krūzes, citi fotografēja izrotātās eglītes.
Anna iegāja ziedu veikalā un nopirka sev baltu rožu pušķi. Bez iemesla. Vienkārši tāpēc, ka drīkstēja. Tāpēc, ka gribēja.
Pēc tam viņa devās uz salonu. Uz viņu salonu. Atvēra durvis, iegāja tukšajās telpās un nolika ziedus uz palodzes. Tad apsēdās uz grīdas pašā telpas vidū un kādu brīdi vienkārši sēdēja klusumā. Skatījās apkārt un domāja.
Telefons kabatā viegli ievibrējās. Ziņa bija no nepazīstama numura: “Tas ir Pauls. Kā jums klājas?”
Anna uzrakstīja atbildi: “Labi. Paldies jums. Tiešām labi.”
Pēc minūtes pienāca vēl viena ziņa: “Priecājos. Es arī šorīt pieņēmu lēmumu. Iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Lai dzīvo kopā — viņi ir viens otra vērti.”
Anna pasmaidīja. Dīvaini, kā reizēm divi sveši cilvēki, kurus savienojusi tikai citu nodevība, pēkšņi kļūst gandrīz par sabiedrotajiem.
Ap pusdienlaiku ieradās Inese kopā ar dizaineri. Tā bija jauna sieviete vārdā Laura — ar košiem matiem un planšeti rokās, kurā viņa ātri zīmēja pirmās skices. Viņas runāja par krāsām, krēslu izvietojumu, spoguļiem, gaismām un to, kā telpai vajadzētu elpot. Anna klausījās, bet vairs nestāvēja malā. Viņa izteica savas domas, piedāvāja risinājumus, precizēja detaļas. Laura ik pa laikam pamāja un pierakstīja.
— Jums ir laba gaume, — viņa beidzot sacīja. — Ne bieži gadās klienti, kuri tik labi izjūt telpu.
Anna pateicās, un kaklā viņai savilkās kamols. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem kāds bija nevis atmetis ar roku viņas viedoklim, nevis pārtraucis pusvārdā, bet patiešām ieklausījies. Novērtējis.
Vakarā, kad visi bija aizgājuši, Anna vēl palika salonā viena. Viņa apsēdās uz palodzes un vēroja ielu aiz loga. Garām plūda cilvēki — katrs ar savu stāstu, savām raizēm, saviem mazajiem priekiem. Un viņa arī bija daļa no šīs kustības. Vairs ne salauzta sieva. Ne vīramātes ēna un kalpone. Vienkārši Anna. Sieviete, kura atver skaistumkopšanas salonu. Sieviete, kura sāk no jauna.
Tad telefons atkal iezvanījās. Šoreiz ekrānā parādījās Jāņa numurs. Anna mirkli paskatījās uz to un pacēla.
— Jā, — viņa teica mierīgi.
— Anna… — viņa balss trīcēja. — Kur tu esi? Atbrauc mājās, mums jāparunā…
— Mums nav par ko runāt, Jāni.
— Tas viss ir pārpratums! Līga… viņa pati… es nemaz negribēju…
Anna klusi iesmējās, bet smieklos nebija ne siltuma, ne rūgtuma — tikai nogurusi skaidrība.
— Četrus mēnešus ilgs pārpratums? Interesanti. Paklausies, es netērēšu tam vairāk nevienu minūti. Pirmdien iesniegšu dokumentus šķiršanai. Dzīvoklis paliek tev, es uz to nepretendēšu. Nauda, ko paņēmu, ir mana — es to nopelnīju. Tas arī viss.
— Bet, Ann…
— Nevajag, — viņa pārtrauca. — Es vairs neesmu tava Anna.
Tajā mirklī viņa sajuta, kā kaut kas dziļi iekšā beidzot atlaižas. Kā mezgls, kas gadiem bija savilkts pārāk cieši, pēkšņi pārtrūkst.
— Dzīvo ar Līgu, — Anna piebilda. — Lai jums laimējas.
Viņa pārtrauca sarunu. Pēc tam nobloķēja viņa numuru. Tad vīramātes. Un vēl visus tos, kas piederēja pie tās vecās dzīves.
Aiz loga iedegās laternas. No debesīm sāka krist sniegs — viegls, pūkains, gandrīz svinīgs. Anna skatījās, kā pārslas virpuļo skatlogu gaismā, un domāja: ir decembris. Jaunais gads jau tepat. Tātad arī jauna dzīve ir pavisam tuvu.
Viņa piecēlās, aizslēdza telpas un izgāja uz ielas. Kabatā gulēja atslēgu saišķis no salona — smags, īsts, viņai piederošs. Jakas kabatā bija telefons, kas vairs nekliedza ar svešām prasībām. Galvā — plāni, idejas, cerības.
Un priekšā bija viss. Pilnīgi viss.
Pēc mēneša salons vērs durvis. Ienāks pirmie klienti. Inese taisīs manikīru, Laura griezīs matus, bet Anna vadīs šo vietu — savu darbu, savu sapni, savu jauno sākumu.
Bet Jānis… lai dzīvo ar savu Līgu. Lai viņa māte tagad komandē kādu citu. Tā vairs nebija Annas dzīve.
Viņas dzīve bija šeit. Šajā pilsētā, uz šīs ielas, mazā salonā ar lieliem logiem. Tur, kur vēl smaržoja pēc krāsas un cerības. Tur, kur viņa beidzot varēja būt pati.