— Es negribēju, lai jūs to dzirdētu no viņu mutes. Tajās vakariņās viņi grasās paziņot par jūsu attiecībām… par to, ka viss ir beidzies. Visu acu priekšā. Lai jūs nevarētu sacelt skandālu.
Tātad — lūk, kāpēc Jānis tik ļoti uzstāja. Tāpēc viņa māte pēkšņi bija sadomājusi sapulcināt visu ģimeni. Ne jau svētki. Sprieduma izpilde. Atklāta, pazemojoša, rūpīgi izplānota.
Anna lēnām nosēdās uz krēsla. Kaklā iestrēga smags kamols, tomēr asaras nenāca. To vietā cēlās dusmas. Karstas, asas, gandrīz dedzinošas — tādas, kādas viņa sevī nebija jutusi ļoti sen.
— Paldies, ka pateicāt, — viņa izrunāja mierīgi. — Un jūs… ko darīsiet jūs?
Pauls kādu brīdi klusēja.
— Pagaidām nezinu. Domāju. Mums ir divi bērni… — viņš smagi nopūtās. — Bet jums gribēju pateikt vienu: neļaujiet viņiem padarīt jūs par upuri. Ne tajās vakariņās. Ceru, jūs mani saprotat pareizi.
Saruna pārtrūka. Anna vēl ilgi sēdēja, nekustīgi skatīdamās telefona ekrānā. Tad piecēlās un aizgāja uz guļamistabu. Atvēra skapi. Plauktā stāvēja Jāņa mantas. Viņa sāka tās vilkt ārā vienu pēc otras — krekli, džinsi, zeķes. Bez steigas, kā pēc saraksta. Visu kārtoja lielajā koferī, ko viņi pirms trim gadiem bija nopirkuši kopīgam ceļojumam. Tam pašam ceļojumam, kurš tā arī nekad nenotika, jo pēdējā brīdī Jānis bija paziņojis, ka viņam jāstrādā.
Telefons nodrebēja. Ziņa no Ineses: “Anna, telpas tūlīt aizies citam. Īpašnieks dod laiku tikai līdz vakaram. Izlem ātri.”
Anna paskatījās uz koferi. Uz krekliem, kas gulēja kārtīgā kaudzītē. Uz pēdējiem četriem gadiem savas dzīves, kuri vienā mirklī bija kļuvuši par pagātni.
Viņa atbildēja: “Iemaksāju drošības naudu. Šodien. Būšu pie tevis divos.”
Pēc tam Anna atvēra klēpjdatoru un iegāja bankas kontā. Kopīgais konts — tas pats, kurā glabājās viņu sakrātā nauda. Divi tūkstoši septiņsimt eiro. Viņa pārskaitīja visu summu uz savu karti. Vienkārši. Ar vienu klikšķi.
Tad apsēdās un gaidīja. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm atnāca ziņa no Jāņa: “KAS TĀ PAR MUĻĶĪBU? KUR PALIKA NAUDA?!”
Anna mierīgi uzrakstīja: “Skaistumkopšanas salonam. Starp citu, vakariņas atceļas. Produkti ir ledusskapī — paņem pats. Vai lai Līga savāc.”
Viņa ieslēdza telefonam klusuma režīmu. Zvanu bija daudz — ap divdesmit pusstundas laikā. Tad ierunājās vīramāte: balss ziņā skanēja sašutums, pavēles un draudi. Pēc tam atkal rakstīja Jānis — šoreiz ar lamuvārdiem un pārmetumiem.
Anna nelasīja. Viņa tikai salika somā savas mantas — dokumentus, drēbes, kosmētiku. Izsauca taksometru. Un, kad mašīna piebrauca pie mājas, izgāja no dzīvokļa, ne reizi neatskatoties.
Taksometrā bija silti. Radio klusi skanēja džezs. Aiz loga slīdēja pilsēta — tā pati pilsēta, kurā pirms četriem gadiem viņa bija apprecējusies, ticēdama, ka sākas laime.
— Uz kurieni braucam? — šoferis pajautāja.
— Pie draudzenes, — Anna sacīja un pēkšņi pasmaidīja. — Un pēc tam — atvērt skaistumkopšanas salonu.
Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņai šķita, ka viņa patiešām elpo.
Inese viņu sagaidīja pie telpu durvīm. Tās bija nelielas, toties gaišas, ar platiem logiem uz rosīgu ielu. Iekšā smaržoja pēc svaigas krāsas un kaut kā jauna, vēl nepieradināta.
— Tu kavēji piecas minūtes, — Inese noteica, bet tūlīt cieši viņu apskāva. — Kas noticis? Tu esi balta kā siena.
Anna izstāstīja visu. Īsi, bez liekas drāmas — tikai faktus. Inese klausījās, nepārtraucot ne ar vārdu, un, kad Anna apklusa, tikai lēnām pakratīja galvu.
— Kāds nelietis, — viņa klusi pateica. — Labi. Vispirms parakstām līgumu, pēc tam tiksim galā ar pārējo.
Telpu īpašnieks izrādījās gados vecāks vīrietis ar labestīgām acīm. Viņš pasniedza dokumentus, un Anna parakstījās. Roka mazliet trīcēja, tomēr viņa centās izskatīties savaldīga. Drošības nauda — piecsimt eiro. Viņa to pārskaitīja no savas kartes. Un viss. Telpas bija viņu rīcībā. Oficiāli.
— Lai jums veicas, meitenes, — īpašnieks atvadoties sacīja. — Es zinu, jūs te izveidosiet kaut ko labu.
Kad viņš bija aizgājis, Inese no somas izvilka šampanieša pudeli.
— Es zināju, ka šodien viss izšķirsies, — viņa sacīja, lejot dzērienu plastmasas glāzītēs. — Par mums. Par jaunu dzīvi.
Viņas iedzēra. Anna sajuta, kā pa ķermeni izplatās siltums — ne jau no alkohola, bet no skaidras apziņas: viņa to bija izdarījusi. Beidzot izvēlējusies sevi.
Telefons joprojām turpināja zvanīt. Anna paskatījās ekrānā — trīsdesmit divi neatbildēti zvani. Vīramāte, Jānis, vēl kaut kādi nepazīstami numuri.