Tā bija tieši tā nauda, ko viņa bija nolikusi malā pirmajai iemaksai par nepieciešamo aprīkojumu.
Anna uz mirkli cieši aizvēra acis. Denniņos pulsēja sāpes. Un pēkšņi, kā zibens uzplaiksnījums, prātā iznira viņu kāzas. Pirms četriem gadiem, augustā. Toreiz Jānis viņai lasīja paša sacerētus dzejoļus — neveiklus, mazliet smieklīgus, bet aizkustinošus. Solīja nēsāt viņu uz rokām. Solīja, ka viņi būs viena komanda. Komanda… Tagad tas skanēja gandrīz nežēlīgi.
— Anna, tu vispār mani dzirdi?! — viņš aizkaitināti uzrūca no istabas.
— Dzirdēju, — viņa klusi atbildēja, atverot acis. — Aiziešu.
Viņa uzvilka jaku, ātri iešļūca kedās, paķēra somu un maku. Kāpņu telpā viņu sagaidīja mitruma un cigarešu smakas sajaukums. Lifts, kā parasti, nestrādāja. Nācās kāpt lejā septiņus stāvus — gar aprakstītām sienām, gar durvīm, aiz kurām kāda sieviete kliedza uz bērniem.
Ārā bija ass, nepatīkams aukstums. Anna gāja steidzīgi, gandrīz skrēja uz diennakts veikalu pie stūra. Garām šāvās mašīnas, jauniešu kompānijas skaļi smējās, kāds fotografējās pie izgaismotas egles. Jaunais gads tuvojās, pilsēta gatavojās svētkiem. Bet viņas prātā nebija ne egļu, ne lampiņu — tikai saraksts: alus, vistas, kartupeļi…
Veikalā bija pārāk gaišs un smacīgs. Anna bez kavēšanās salika visu grozā un devās pie kases. Sešdesmit trīs eiro. Karte maksājumu pieņēma, un kontā palika divi eiro. Divi eiro līdz divdesmit septītajam decembrim.
Kad viņa pārnāca mājās, Jānis jau gulēja uz dīvāna. Izpleties pa visu vietu, viegli krāca, telefons bija noslīdējis viņam uz krūtīm. Televizors joprojām kaut ko murmināja tukšā istabā. Anna nolika maisus virtuvē, iegāja viesistabā, izslēdza gaismu un pievēra durvis.
Pēc tam apsēdās pie galda. Izņēma telefonu un uzrakstīja Inesei: “Nedusmojies uz mani. Es visu paskaidrošu.”
Tikai paskaidrot patiesībā nebija ko. Pareizāk sakot — bija pārāk daudz. Un sākt negribējās. Jo, tiklīdz viņa sāktu runāt, viss sabruktu. Viss tas trauslais kāršu namiņš, ko viņa pēdējos mēnešus bija centusies saturēt kopā, beidzot izjukt pa īstam.
Anna atbalstīja pieri pret rokām un ilgi tā sēdēja. Tukšajā virtuvē pilēja krāns, ledusskapja lampiņa ik pa brīdim iemirgojās. Rīt atkal būs diena. Pēc tam nākamā. Trešdien atnāks viesi, un viņa smaidīs, nesīs galdā salātus, šķīvjus un glāzes. Vīramāte noteikti pateiks kaut ko par viņas frizūru vai kleitu. Bet Jānis smiesies kopā ar visiem pārējiem.
Jo tā taču bija vienmēr.
No rīta Jānis aizgāja agri. Durvis aiz viņa aizcirtās skaļi, bez atvadām. Anna gulēja gultā, skatījās griestos un klausījās, kā kāpņu telpā pamazām attālinās viņa soļi. Telefonā rādīja septiņus. Varētu vēl stundu pagulēt, bet miegs vairs nenāca.
Viņa piecēlās un ieslēdza tējkannu. Izlietnē bija sakrauti vakardienas trauki — protams, Jānis tos nebija nomazgājis. Anna automātiski ņēma šķīvjus, ziepēja tos vienu pēc otra, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Nepazīstams numurs.
— Hallo?
— Anna? — atskanēja vīrieša balss, sveša, ar vieglu akcentu. — Mani sauc Pauls. Es zvanu sakarā ar jūsu vīru.
Sirds viņai it kā nokrita kaut kur vēderā. Avārija? Slimnīca? Prāts acumirklī uzbūra visbriesmīgāko, jo tieši tā notiek, kad svešs cilvēks zvana septiņos no rīta.
— Kas noticis? — viņa tik tikko izelpoja.
— Nekas tāds… ne ārkārtējs, — vīrietis sacīja pēc īsas pauzes. — Es tikai gribēju jūs brīdināt. Personīgi. Jūsu vīram ir attiecības ar manu sievu. Jau četrus mēnešus.
Anna palika stāvam pie izlietnes ar slapju sūkli rokā. No viņas rīkles neiznāca ne skaņas. Galvā pēkšņi iestājās tukšums — balts, ass, gandrīz skanošs.
— Jūs mani dzirdat? — vīrietis nedroši pajautāja.
— Jā, — viņa nočukstēja. — Es… kā jūs to zināt?
— Atradu viņu saraksti. Viņi plāno pēc Jaunā gada sākt dzīvot kopā. Jānis viņai apsolījis, ka janvārī šķirsies no jums. Teicis, ka viss jau esot izlemts.
Sūklis izslīdēja Annai no pirkstiem un ar slapju plīkšķi iekrita izlietnē. Viņa satvēra galda malu, lai nenokristu.
— Kas viņa ir? — Anna pajautāja, un pašai sava balss šķita sveša.
— Līga. Jūsu vīramātes draudzene.
Līga. Tā pati Līga, kurai trešdien bija jāierodas ciemos. Tā, kuras dēļ viņai vajadzēja klāt galdu divpadsmit cilvēkiem. Anna pēkšņi iesmējās — skaļi, saraustīti, gandrīz histēriski.
— Vai jums viss kārtībā? — Pauls satraukti vaicāja.
— Jā, — viņa izdvesa caur smiekliem. — Vienkārši… viņš lika man gatavot vakariņas viņai. Viņiem visiem. Jūs saprotat?
— Saprotu, — Pauls klusi atbildēja. — Tāpēc arī piezvanīju. Es vairs nevarēju klusēt.