sešos no rīta un atkal ķērās pie iesāktā. Kādā brīdī Anna pēkšņi saprata, ka viņā vairs nav pat dusmu. Nekādu pārmetumu, nekādas uguns. Viņa vienkārši pildīja darbu, it kā tas būtu vēl viens pienākums sarakstā.
Ap pusdienlaiku ienāca viņas māsa Ilze. Ieraudzījusi galdu, kas bija nokrauts ar trauciņiem un bļodām, viņa pārsteigta nošņāca.
— Tu ko, ēdnīcu taisies vērt vaļā?
— Tas viss Jāņa radiem. Jaunajam gadam.
— Un tu pati?
— Es būšu te. Viena. Mani neaicināja, tikai ēdienu pasūtīja.
Ilze apsēdās uz ķeblīša un kādu brīdi klusēja.
— Paklausies, es jau sen gribēju tev kaut ko pateikt. Atceries jūsu kāzas? Es toreiz nejauši dzirdēju, kā Skaidrīte pie tualetes runāja ar savu draudzeni. Viņa teica: “Mūsu Jānītis atradis sev vienkāršu meiteni. Nu, nekas, vismaz gatavot prot. Virtuvei derēs.”
Anna sastinga. Nazis palika gaisā virs dēlīša.
— Tu divpadsmit gadus klusēji?
— Man likās, ka tā nav mana darīšana. Piedod, — Ilze paberzēja deguna sakni. — Bet tagad es uz šo visu skatos, un man kļūst slikti. Tu tiešām atdosi viņiem ēdienu un pati Jauno gadu sagaidīsi viena?
— Tiešām.
Ilze aizgāja, skaļi aizcērtot durvis.
Septiņos vakarā piezvanīja Skaidrīte. Balss bija salda, lipīga kā izkususi karamele.
— Anniņ, mīļā, es te padomāju — varbūt pieliec vēl garneles? Un sarkanos ikrus. Tomēr Jaunais gads, viesi nopietni. Jānis tev pēc tam kaut kā atdos.
Kaut kā. Pēc tam. Divpadsmit gadu laikā Jānis ne reizi nebija viņai atdevis pat centu par produktiem ģimenes svinībām.
— Labi, Skaidrīt. Visu sagatavošu.
Anna nolika telefonu. Viņa apsēdās uz dīvāna un kādas desmit minūtes skatījās vienā punktā. Tad piecēlās, uzvilka jaku un izgāja ārā. Aptiekā uz stūra viņa nopirka divas pudelītes ar spēcīgu, bezgaršīgu un bez smaržas caurejas līdzekli.
Mājās Anna atvēra pirmo trauku ar gaļas želeju. Dažus pilienus iepilināja buljonā un rūpīgi iemaisīja ar karoti. Vāks aizcirtās atpakaļ vietā. Nākamais bija siļķu kažoks — tur līdzeklis pazuda majonēzē. Pēc tam rasols, mimoza un mērce zivij. Rokas kustējās vienmērīgi.