— Mamma teica, ka tev labāk palikt mājās. Šogad svinēsim tikai savējo lokā.
Jānis pat neatraisīja skatienu no telefona ekrāna. Anna palika stāvam virtuves vidū ar lupatu rokā. Divdesmit septītais decembris, līdz Jaunajam gadam trīs dienas, un viņu tikko atkal bija izsvītrojuši no ģimenes.
— Kā tas ir — palikt mājās?
— Nu tā arī. Tu taču pati saproti, ka tur visiem vietas nepietiks. Mammas dzīvoklis nav bezizmēra, — viņš beidzot pacēla acis, skatīdamies uz viņu tā, it kā jautājums būtu pavisam muļķīgs. — Toties viņa palūdza, lai tu pagatavo ēdienu. Te ir saraksts.
Viņš pasniedza lapu, kas bija pierakstīta ar Skaidrītes apaļo, rūpīgo rokrakstu. Anna to paņēma ar diviem pirkstiem.
Gaļas želeja. Trīs dažādi salāti. Cepta zivs. Pīrāgi ar gaļu un āboliem. Delikatešu plate. Pašā apakšā vēl piezīme: “Un neaizmirsti visu skaisti noformēt, Anniņ. Tomēr viesi būs.”
Viesi. Tātad viesiem vieta atradīsies, bet viņai — ne.
— Viņa grib, lai es sagatavoju galdu divdesmit cilvēkiem, bet pati pie tā galda mani neaicina.
Anna to nejautāja. Viņa vienkārši pateica skaļi, it kā gribētu dzirdēt, cik absurdi tas skan.
— Nu jā. Tu taču saproti, viņiem tur savs loks. Tev pašai būtu neērti.
Divpadsmit laulības gadi. Divpadsmit gadus Anna šai radu saimei bija gatavojusi visām sanākšanām, jubilejām un svētkiem. Pie galda viņu bija nosēdinājuši varbūt trīs reizes, ne vairāk. Pārējā laikā viņa sildīja, pasniedza, novāca un mazgāja traukus.
— Labi, — Anna klusi sacīja.
Jānis pamāja un atkal iegrima telefonā.
Divdesmit devītajā decembrī viņa stāvēja lielveikalā pie gaļas vitrīnas, izvēloties produktus gaļas želejai. Tur aizgāja puse mēnešalgas. Tā pati nauda, ko viņa bija atlikusi ziemas mētelim. Anna ielika gaļu ratiņos. Pēc tam pievienoja lasi, avokado un ananasus salātiem. Skaidrītei patika, lai viss būtu “kā pie cilvēkiem”.
Mājās Anna vārīja, grieza, jauca un kārtoja. Rokas darbojās gandrīz pašas no sevis. Trīsdesmitajā datumā viņa piecēlās vēl pirms diena bija īsti sākusies.