— Bet kam viņai tas viss vajadzīgs tādos daudzumos? — Andris apjucis pacēla skatienu. — Kur viņa to liek? Viņa taču dzīvo viena.
— Varbūt izdāļā kaimiņienēm, varbūt pārdod. Varbūt vienkārši krāj, kā kāmis krāj graudus, — Inese nogurusi atbildēja. — Tagad tas vairs nav pats būtiskākais, Andri. Svarīgi ir tas, ka viņa mūs apzog un pēc tam mierīgi skatās acīs, it kā nekas nebūtu noticis.
Tajā pašā mirklī priekšnamā noklikšķēja atslēga.
Abi sastinga un saskatījās. Sandra, šķiet, bija kaut ko aizmirsusi. Vai arī nolēmusi atgriezties pēc otrās porcijas.
— Andri, Inesīt, jūs mājās? — no koridora atskanēja viņas mundrā balss. — Es te garām gāju un nodomāju — ieiešu uz brītiņu, apraudzīšu jūs.
Viņa ienāca virtuvē ar ierasto smaidu sejā, bet tas pazuda, tiklīdz viņa ieraudzīja dēla un vedeklas sejas. Klēpjdators joprojām stāvēja uz galda. Uz ekrāna bija apstādināts kadrs — Sandra pie atvērta ledusskapja, ar piebāztiem maisiem rokās.
Viņas skatiens aizslīdēja līdz ekrānam. Viņa ieraudzīja pati sevi. Seja vienā mirklī pārvērtās. No laipnas, labsirdīgas mātes viņa kļuva par stūrī iedzītu dzīvnieku, kas gatavs kost.
— Kas tas vēl ir? — viņa spalgi iekliedzās. — Jūs mani novērojat? Kā jūs uzdrīkstaties? Paša māti filmēt! Par to var tiesā nonākt!
— Mammu, — Andris piecēlās. Viņa balss bija tik auksta un stingra, ka Inese tādu toni no viņa vēl nekad nebija dzirdējusi. — Noliec maisus.
— Kādus maisus? Es neko neesmu ņēmusi! Tas ir samontēts! Jūs to visu speciāli sarīkojāt, lai mani pazemotu! Tava sieva ir čūska, viņa mani ienīst!
Andris pienāca viņai pavisam tuvu.
— Mammu, es visu redzēju. Es redzēju, kā tu paņēmi gaļu, zivis, veļas pulveri. Kāpēc? Es taču tev dodu naudu. Ja tev kaut kā pietrūkst, pasaki — es nopirkšu. Kādēļ tev jāzog no mums? No Ineses?
Sandra saprata, ka izlikties vairs nav jēgas. Viņa izslējās taisnāk, un acīs uzplaiksnīja dusmas.
— Zogu? Kā tev mute veras ko tādu teikt! Es tevi uzaudzināju! Naktīm negulēju! Savu dzīvi tev atdevu! Un tagad tu man žēlo gabalu gaļas? Viss, kas ir šajā mājā, attiecas arī uz mani! Tu esi mans dēls! Tev mani jāuztur tā, kā pienākas! Bet šī… — viņa ar pirkstu iedūra Ineses virzienā, — viņa tev ir sveša. Šodien sieva, rīt vairs nav. Māte cilvēkam ir tikai viena!
— Mammu, šī ir mūsu ģimene, — Andris atbildēja klusi, bet nelokāmi. — Mana un Ineses. Te ir mūsu mājas un mūsu nauda. Tev nav tiesību nākt šurp un rakāties pa plauktiem, it kā tā būtu tava pieliekamā istaba.
— Tā tu tagad ar mani runā? — Sandra aizsvilās vēl vairāk. — Zem tupeles palīdis! Lupata! Viņa tevi aptinusi ap pirkstu un sanaidojusi ar māti! Lai jūs aizrijaties ar savu gaļu!
Viņa apgriezās un izskrēja gaitenī. Ārdurvis aizcirtās tik spēcīgi, ka šķita — no sienas tūlīt nobirs apmetums.
Andris smagi apsēdās uz krēsla un aizklāja seju ar plaukstām.
— Dievs… kāds kauns, — viņš nočukstēja.
Inese piegāja viņam klāt un apskāva plecus. Viņai bija sāpīgi skatīties uz vīru, bet reizē krūtīs izpletās milzīgs atvieglojums. Beidzot augonis bija pārplīsis. Vairs nebūs pusvārdos izteiktu aizdomu, pazudušu siera gabalu un tās drausmīgās sajūtas, ka viņa pati sāk zaudēt prātu.
Nākamajā dienā Andris, neko daudz nerunājot, nomainīja ārdurvju slēdzeni. Mātei viņš nezvanīja veselu nedēļu. Arī Sandra nerādījās. Acīmredzot viņa ieturēja pauzi, cerēdama, ka dēls pirmais atnāks lūgt piedošanu. Taču Andris neatnāca.
Apmēram pēc mēneša Inese pavisam nejauši satika Sandras kaimiņieni Līgu.
— Ai, Inesīt, — tā čivināja, tiklīdz viņu ieraudzīja. — Sandra pēdējā laikā tik devīga kļuvusi! Te ar desiņu pacienā, te ar sarkano zivi. Saka, dēls esot turīgs, lutinot viņu, produktus neesot kur likt. Cik rūpīga tev vīramāte!
Inese tikai viegli pasmīnēja.
— Jā, Līga. Ļoti rūpīga. Tikai tagad viņas rūpes paliek no attāluma.
Attiecības ar Sandru pilnībā tā arī neatjaunojās. Andris viņai piezvanīja svētkos, reizēm aizveda pārtiku, taču produktus viņš nopirka pats un atstāja maisā, māti dzīvoklī vairs neielaižot. Skaidru naudu rokās viņš vairs nedeva. Komunālos maksājumus apmaksāja internetā. Savukārt Sandra radiem stāstīja, ka vedekla ragana viņu sastrīdējusi ar paša dēlu. Inese tam vairs nepievērsa uzmanību.
Galvenais bija tas, ka viņu mājās beidzot iestājās miers. Ledusskapis atkal bija pilns, nauda krājās daudz ātrāk, un viņi beidzot varēja rezervēt ceļojumu pie jūras. Kameru Inese tomēr neizmeta. Viņa to ielika tālākajā atvilktnē. Katram gadījumam. Dzīve mēdz būt neparedzama, un nekad nevar zināt, kuram radiniekam vēl ienāks prātā pārbaudīt viņu krājumus.
Taču vienu Inese zināja pavisam droši: savas robežas un savu ģimeni viņa nevienam neļaus mīdīt kājām. Un, ja radinieku acīs par to jāpaliek “čūskai” vai “skopulei”, lai tā būtu. Viņa bija gatava šo titulu nest ar paceltu galvu. Toties ar sieru uz brokastu maizēm.