— Mēs kādu gaidām ciemos? — Andris izbrīnīti noprasīja, skatīdamies uz pilno ledusskapi un maisiņiem uz galda.
— Nē, vienkārši sapratu, ka pietiek taupīt uz savu veselību, — Inese viegli pasmaidīja. — Man darbā iedeva nelielu prēmiju, un sagribējās beidzot nopirkt kaut ko garšīgu.
Viņa lieliski zināja: Andris par šo “prēmiju” noteikti pastāstīs mātei. Viņš vienmēr dalījās ar Sandru visos jaunumos, pat nenojaušot, ka patiesībā pats pasaka priekšā, kur un kad var parādīties izdevīgs laupījums.
Tieši tā arī notika. Vakarā, runādams ar mammu pa telefonu, Andris priecīgā balsī paziņoja:
— Jā, Inesei prēmiju izmaksāja, viņa visu ko sapirka… Gaļa vispār lieliska, rīt taisīs gulašu. Ja gribi, ienāc kādā brīdī, pacienāsim.
Pirmdienas rītā viņi abi devās uz darbu. Pirms iziešanas Inese ieslēdza kameru. Visa diena pagāja kā uz adatām. Viņa ik pa brīdim skatījās pulkstenī un prātoja: vai Sandra jau ir bijusi? Varbūt vēl tikai nāks?
Andris tikmēr bija labā noskaņojumā. Viņš jau iztēlojās vakariņas ar smaržīgu gulašu un pat atsūtīja Inesei smieklīgu bildīti ziņapmaiņas lietotnē. Tajā mirklī viņai vīra kļuva žēl. Viņam priekšā bija sāpīga vilšanās.
Mājās viņi pārnāca kopā. Tiklīdz tika atvērtas dzīvokļa durvis, gaisā uzreiz bija jūtama smagnēja, saldena smarža — Sandras iecienītās smaržas “Sarkanā Maskava”.
— O, mamma bija ienākusi! — Andris nopriecājās. — Droši vien puķes aplēja.
Inese neko neatbildēja. Viņa taisnā ceļā aizgāja uz virtuvi. Pat pie ledusskapja uzreiz nepiegāja. Tā vietā viņa izvilka saliekamās kāpnes, uzkāpa augšā un noņēma paslēpto kameru.
— Ko tu dari? — Andris apstājās durvīs, pilnīgā neizpratnē lūkodamies uz sievu. — Kāpēc tu tur lien?
— Apsēdies, Andri, — Ineses balss skanēja mierīgi, lai gan pirksti viegli trīcēja. — Mums kaut kas jānoskatās.
— Kas jānoskatās? Inese, tu atkal sāc? Tu tiešām uzstādīji kameru?! Tu vispār saproti, cik tas ir slimi? Tā ir paranoja! Izspiegot pašas vīra māti!
— Ja viņa neko nav paņēmusi, tev nav no kā baidīties, — Inese stingri noteica. — Bet, ja ir paņēmusi… tad tev tas ir jāredz pašam.
Viņa ievietoja atmiņas karti portatīvajā datorā. Andris nostājās aiz viņas muguras un smagi elpoja. Viņš bija dusmīgs. Viņš bija pārliecināts, ka sievai skopuma dēļ aizgājis prāts.
Ekrānā parādījās viņu virtuve. Laika atzīme rādīja pusdivpadsmit priekšpusdienā.
Durvis atvērās. Kadrā ienāca Sandra. Viņa nebija mājas halātā, bet gan āra mētelī, un rokās turēja divas lielas saimniecības somas — tās pašas rūtainās, izturīgās.
Sākumā viņa patiešām piegāja pie palodzes un ar pirkstiem pataustīja zemi fikusa podā. Andris gandrīz triumfējoši ieņurdējās.
— Redzi? Es taču teicu!
Taču Sandra ziedu nelaistīja. Viņa pagriezās un, it kā būtu savā virtuvē, devās tieši pie ledusskapja. Durtiņas tika plaši atvērtas.
Video bija skaidri redzams, kā viņas sejā uzplaukst apmierināts smaids. Sandra nolika somas uz grīdas un sāka mierīgi, bez steigas pārlikt plauktu saturu savās tarbās.
Vispirms pazuda siers. Pēc tam — kūpinātās desas šķēlītes. Tad viņa izņēma liellopa gaļas iepakojumu, pagrozīja to rokās, it kā novērtētu svaru, un arī to ielaida somā.
— Mamma… — Andris izgrūda vienā elpas vilcienā. Viņa balss nodevīgi aizlūza.
Sandra neapstājās. Viņa paņēma foreli. Paņēma sviesta paciņu. Tad atvēra dārzeņu atvilktni un izgrāba no tās pusi tomātu un gurķu.
Arī ar to viņai nepietika. Ledusskapis tika aizvērts, un viņa ķērās pie virtuves skapīšiem. Somā ielidoja tējas paciņa, kafijas burka, konfekšu kārba, ko Inese bija nopirkusi pie tējas, un pat — Inesei par šausmām — iesākts veļas pulvera iepakojums, kas stāvēja stūrī.
— Kāpēc viņai pulveris? — Andris čukstus nomurmināja. — Es taču viņai pagājušonedēļ nopirku piecus kilogramus…
Ekrānā Sandra rūpīgi sastūma guvumu dziļāk somās un ar pūlēm aizvilka rāvējslēdzējus. Bija redzams, ka tās kļuvušas smagas. Viņa, stenēdama zem svara, pacēla abas. Un pirms aiziešanas izdarīja kaut ko tādu, kas Andri salauza līdz galam: viņa izvilka no mēteļa kabatas līdzpaņemtu, jau iekostu ābolu, nolika to uz galda, bet no galda paņēma cepumu trauciņu un sabēra visus cepumus sev kabatā.
Pēc tam viņa izslēdza gaismu un izgāja.
Ieraksts beidzās. Virtuvē iestājās tik blīvs klusums, ka šķita — tas zvana ausīs. Dzirdama bija vienīgi ledusskapja dūkoņa. Tā paša ledusskapja, kas nu atkal bija gandrīz tukšs.
Andris atkāpās līdz logam un apsēdās uz palodzes. Viņš sēdēja ar noliektu galvu un klusēja. Inese redzēja, kā viņa vaigu muskuļi saspringst un atlaižas. Viņam sāpēja. Viņa acu priekšā sabruka tēls par ideālo māti, ko viņš bija nēsājis sevī visu mūžu.
— Viņa mūs apzog… — viņš beidzot dobji noteica. — Ne jau tāpēc, ka viņai nebūtu ko ēst. Vienkārši tāpat. Kā siseņi, kas noslauka visu pa tīro.
— Viņa uzskata, ka viņai uz to ir tiesības, — Inese klusi sacīja. — Viņa domā, ka viss, kas pieder tev, pieder arī viņai. Bet es šeit esmu tikai kaut kāds lieks piedēklis malā.