Viņa vien pāris reižu piezvanīja, žēlodamās par drēgno laiku un spiedienu, bet ledusskapī viss palika tieši tur, kur Inese bija nolikusi. Pēc šīm mierīgajām dienām viņa pat sāka sevi kaunināt. Varbūt tiešām nogurums dara savu, un viņa vienkārši kļuvusi izklaidīga?
Taču piektdienas rītā piezvanīja Sandra.
— Inese, labrīt, mīļā, — viņas balss skanēja saldi un lipīgi. — Šodien iešu garām, man uz aptieku jāaizskrien. Iedomājos — varbūt ieskriešu pie jums un aplaistīšu puķes? Andris teica, ka fikuss pavisam nolaidies. Žēl taču augu.
— Sandra, es vakar visu aplēju, — Inese mēģināja mierīgi iebilst.
— Ak, tu jau vienmēr skrien kā vējš, mazliet uzlej un prom. Puķēm vajag kārtīgu roku, pieredzi. Neuztraucies, es klusiņām ienākšu un tūlīt aiziešu. Varbūt boršču jums uzvārīt?
— Nē, paldies, ēdiens mums ir, — Inese atbildēja stingrāk, nekā bija plānojusi. Viņai pavisam negribējās, lai vīramāte atkal sāk saimniekot viņas virtuvē.
— Kā zināt. Nu labi, es skrienu. Lai tev jauka diena, bērniņ.
Darbā Inese visu dienu jutās kā uz adatām. Skaitļi atskaitēs juka, rindas saplūda kopā, un domas visu laiku atgriezās pie mājām. Viņa iztēlojās, kā Sandra ar savu atslēgu atslēdz durvis, ienāk dzīvoklī, noliek somu priekšnamā… Un ko tālāk? Ver vaļā skapjus? Pārbauda kabatas? Vai bez liekas kavēšanās dodas tieši uz ledusskapi?
Pārnākusi mājās, Inese pat nenovilka kurpes līdz galam — viņa taisnā ceļā metās uz virtuvi. Sirds dauzījās tik stipri, it kā būtu uzkāpusi kaklā.
Ledusskapis viņu sagaidīja ar stindzinošu tukšumu.
Nebija vairs vārītā šķiņķa. Pazudusi bija arī sviesta paciņa ar viņas sīko atzīmi. No olu desmita palikušas vien divas olas pašā stūrī. Bet vissāpīgākais trieciens bija sarkanā ikra burciņa — tā pati, ko Inese bija nopirkusi ar atlaidi un noslēpusi dziļi plauktā aiz marinējumu burkām, lai pataupītu Jaunajam gadam. Arī tās vairs nebija.
Inese apsēdās uz ķeblīša un aizklāja seju ar plaukstām. Šis vairs nebija ne pārpratums, ne neveikla sakritība. Tā bija nekaunīga, aukstasinīga zagšana. Un visbriesmīgākais — viņa nesaprata, kā lai par to pasaka vīram. Pierādījumu taču nebija. Sandra mierīgi varēja noliegt visu: teikt, ka neko nav ņēmusi, ka Inese pati apēdusi un aizmirsusi, vai pat paziņot, ka nekādu ikru mājās vispār nav bijis.
Vakarā saruna bija smaga.
— Andri, ikri ir pazuduši. Arī gaļa. Un sviests, — Inese sacīja, kad vīrs sēdēja pie vakariņu galda. Viņai nācās vārīt pelmeņus, jo ieplānotā gaļa bija izčibējusi.
Andris nolika dakšiņu malā. Seja viņam kļuva drūma.
— Atkal? Inese, tu mani biedē. Varbūt tev vajadzētu aiziet pie ārsta? Pie neirologa? Nu kā ikri var vienkārši pazust?
— Šodien te bija tava mamma.
— Un? Viņa atnāca aplaistīt puķes! Tu tiešām domā, ka viņa — izglītota sieviete, bijusī skolotāja — zags ēdienu no sava dēla mājas? Kāpēc lai viņa to darītu? Viņai ir pensija, turklāt es katru mēnesi viņai mazliet palīdzēju.
Inese sastinga.
— Tu viņai dod naudu? Cik daudz?
Andris samulsa un novērsa skatienu.
— Nu… kādus piecdesmit, septiņdesmit eiro. Zālēm, komunālajiem. Viņai vienai nav viegli.
— Piecdesmit līdz septiņdesmit eiro… Andri, mums ir hipotekārais kredīts. Mēs trīs gadus neesam bijuši pie jūras. Un tu slepus no manis dod mātei naudu?
— Tā ir mana māte! — Andris pēkšņi uzsprāga. — Man nav jāatskaitās par katru centu, ko iedodu vecākiem! Un beidz viņu apvainot! Ja tu pati esi aizmāršīga vai nemāki plānot pirkumus, nevajag vainu uzvelt citiem!
Tajā vakarā viņi pirmo reizi pēc ilga laika aizgāja gulēt, viens otram nenovēlot labu nakti. Inese gulēja tumsā, raudzījās griestos un klausījās vīra aizvainotajā elpošanā. Viņas iekšienē lēnām sacietēja auksta apņēmība. Viņai vairs nepietika tikai zināt patiesību. To vajadzēja pierādīt. Tik pārliecinoši, lai Andrim nepaliktu neviena atruna.
Nākamajā dienā, sestdienā, Inese devās uz elektronikas veikalu. Viņa ilgi iztaujāja pārdevēju, jo vajadzēja kaut ko mazu, neuzkrītošu, ar ierakstu atmiņas kartē un kustības sensoru.
— Šis variants jums derēs, — puisis dzeltenā kreklā pasniedza nelielu melnu ierīci. — HD kvalitāte, ieraksta arī skaņu, ar akumulatoru darbojas līdz nedēļai. Var nolikt plauktā vai paslēpt aiz grāmatām.
Kad Inese atgriezās mājās, Andris bija garāžā, un viņa ķērās pie uzstādīšanas. Vislabākā vieta izrādījās virtuves skapīša augšējais plaukts, kur glabājās reti lietotas vāzes un vecs servīzes komplekts. Kameru viņa novietoja starp cukurtrauku un lauru lapu burciņu, objektīvu pavēršot tieši pret ledusskapi un daļu darba virsmas. No apakšas to pamanīt nevarēja, toties skats bija lielisks.
Tagad atlika sagatavot ēsmu.
Svētdien Inese, īpaši necenšoties slēpties no Andra, piepildīja ledusskapi ar produktiem. Viņa nopirka dārgu kūpinātas desas šķēlīšu iepakojumu, gabalu laba siera — atkal siera —, kilogramu atdzesētas liellopa gaļas, foreli, augļus un lielu šokolādes konfekšu kārbu. Ieraugot visu šo pārpilnību, Andris apstājās pie ledusskapja un pārsteigti pacēla uzacis.