– Andri, – es ierunājos klusi, tomēr visi četri uzreiz sastinga. – Ja jau tu sāki rēķināt pie visiem, tad ļauj, es arī parēķināšu. Cik tu pēdējā gada laikā esi izlicis par saviem makšķernieka krāmiem?
Viņš pārstāja košļāt. Gaļas gabals uz dakšiņas palika gaisā, pusceļā līdz mutei.
– Kāpēc tu tagad…
– Tūkstoš četri simti divdesmit eiro. Spininga kāts — trīs simti astoņdesmit. Spole — divi simti septiņdesmit. Auklas, vobleri, vizuļi un pārējie sīkumi — vēl divi simti trīsdesmit gada laikā. Un klāt degviela braucieniem. Deviņas reizes sezonā. Tas ir vēl ap sešiem simtiem četrdesmit eiro tikai ceļam.
Es runāju mierīgi. Bez kliegšanas. Tieši tāpat kā darbā, kad sapulcē nolasu izdevumu pozīcijas pa ailēm.
– Kopā sanāk divi tūkstoši sešdesmit eiro hobijam viena gada laikā. Man tajā pašā laikā tu iedevi tūkstoti divsimt. Ēdienam, zālēm, sadzīves lietām. Visam. Uz makšķerēm tu iztērēji gandrīz divreiz vairāk nekā uz savu sievu. Un pēc tā visa izšķērdētāja esmu es?
Klusums uzkrita galdam kā smaga sega.
Pēteris lēnām nolika glāzi. Jānis noklepojās un paberzēja pakausi. Māris pēkšņi sāka pētīt žogu tik uzmanīgi, it kā to redzētu pirmo reizi mūžā.
– Tu ko, cilvēku priekšā? – Andris izspieda caur sakostiem zobiem. Zem ādas pie deniņiem kustējās žokļa muskuļi, cieti kā akmeņi. – Pavisam prātu esi zaudējusi?
– Bet tu cilvēku priekšā drīkstēji? Par izšķērdētāju? Tas, tavuprāt, bija normāli?
Viņš piecēlās. Lēni. Atbīdīja krēslu, kājai nošvīkstot pret flīzēm, un aizgāja mājā. Durvis aizvērās klusi, blīvi. Bez blīkšķa. Un tieši tas bija visbriesmīgākais. Ja Andris aizvēra durvis klusi, tas nozīmēja klusēšanu. Trīs dienas. Nedēļu. Cik ilgi pats izlems. Sods ar tukšumu.
Vīri sāka taisīties prom pēc kādām piecpadsmit minūtēm. Jānis noburkšķēja “uz redzēšanos” un pirmais izgāja pa vārtiņiem. Māris tikai pamāja ar galvu un sekoja viņam. Pēteris gan pie vārtiem aizkavējās. Pastāvēja. Pamīņājās no vienas kājas uz otru. Tad bez vārdiem pastiepa man roku. Es to paspiedu. Viņa plauksta bija silta, raupja un stingra.
Viņš neko neteica. Un nevajadzēja arī.
Es atgriezos lapenē. Savācu šķīvjus, saliku tos bļodā, iznesu atkritumu maisu. Vakars bija silts, gaisā turējās ogļu smarža un dilles no dobes. Kaimiņos skanēja radio — kaut kas kluss, bez vārdiem. Parasts vasaras vakars.
Bet manī bija iestājies tāds miers, it kā kāds beidzot būtu izslēdzis fonā rūcošu motoru, kas astoņus gadus ne mirkli nebija apklusis.
Es apsēdos uz sola lapenē. Viena pati. Uzliku rokas uz ceļiem un gaidīju, ka tās sāks trīcēt. Nesāka. Tās vienkārši gulēja tur — mierīgas. Sausas, nogurušas, pieradušas pie darba. Grāmatvedes rokas. Rokas, kas prot turēt pildspalvu un skaitīt. Nu tās beidzot bija saskaitījušas līdz galam.
Klusēšana ievilkās divas nedēļas. Andris pa dzīvokli pārvietojās kā svešs īrnieks komunālajā virtuvē. Brokastis ēda tad, kad es jau vilku mēteli, lai ietu uz darbu. Vakariņas pārcēla uz garāžu — aiznesa tur elektrisko tējkannu un mikroviļņu krāsni. Mūsu sarunas saruka līdz zīmītēm uz ledusskapja, kuras turēja magnēts ar uzrakstu “Labākajam makšķerniekam”: “Piezvani apsaimniekotājam par skaitītāju”, “Veļas pulveris tūlīt beigsies”.
Es atbildēju uz tām pašām lapiņām: “Piezvanīju, atnāks trešdien”, “Pulveris maksā 3,40 €. No kuriem simts eiro lai ņemu?”
Pēdējo zīmīti viņš saburzīja un iemeta miskastē. Pulveri nopirka pats. Pirmo reizi astoņu gadu laikā.
Bet es katru vakaru vēru vaļā kladi. Ailes kļuva garākas. Kreisajā pusē — viņa tēriņi: lieli skaitļi, plata kolonna. Labajā — mani: mazas summas, šaura strūkliņa. Divas pasaules. Blakus, bet ne kopā.
Kopsummu es uzrakstīju pēdējā lapā. Apvilku ar sarkanu pildspalvu dubultā rāmī.
Astoņu gadu laikā viņa kredītos es biju pārskaitījusi septiņpadsmit tūkstošus sešsimt eiro. Mana alga par četriem gadiem. Atdota viņa laivai, motoram un āra kublam, kurā viņš ar draugiem sēdēja un sutinājās.
Viņš tajos pašos astoņos gados man bija atvēlējis deviņus tūkstošus sešsimt eiro. Simts eiro reiz deviņdesmit seši mēneši. Dzīvošanai, pārtikai, visam.
Es par viņu biju samaksājusi gandrīz divreiz vairāk, nekā viņš man bija devis, lai es vispār varētu eksistēt.
Un tad es izdarīju to, uz ko biju gājusi trīs mēnešus. Varbūt pat visus astoņus gadus.
Es pārtraucu maksāt viņa kredītus. Abus. Pilnībā.
Atvēru bankas lietotni. Ekrānā stāvēja ierastā summa — divi simti trīsdesmit eiro. Pirksts brīdi karājās virs pogas. Tad es nospiedu “Atcelt”. Izdzēsu automātisko maksājumu un aizvēru lietotni.
Pirmajā nedēļā nekas nenotika. Otrajā viņam atnāca īsziņa — viņš to izdzēsa, pat neatverot. Trešajā piezvanīja. Viņš nometa, būdams pārliecināts, ka tā ir reklāma. Ceturtajā zvanīja vēlreiz. Tad atkal. Un atkal.
Tas zvans viņu noķēra gaitenī. Es stāvēju virtuvē un mizoju kartupeļus. Nazis vienmērīgi vilka gar mizām plānas strēmeles. Starp mums bija siena, tomēr katrs vārds atlidoja līdz manām ausīm.
– Jā, klausos. Kāds parāds? Pieci simti četrdesmit eiro? Tā ir kļūda. Sieva maksā… Tas ir… Nē, pagaidiet…
Iestājās gara pauze. Es dzirdēju, kā viņš lēnām nolaiž roku ar telefonu.
Pēc tam viņš ienāca virtuvē. Seja viņam bija balta.