Es vairs neatbildēju. Piecēlos, aizgāju pie atvilktnes, kur glabājās visi rēķini un čeki, un kādu brīdi pāršķirstīju papīru kaudzīti. Atradu vajadzīgo. Noliku to blakus viņa vicinātajam čekam.
Četrdesmit viens eiro. Degviela. Pilna bāka.
– Kas tas vēl ir? – Andris sašaurināja acis.
– Tavs benzīna čeks. No aizvakardienas.
– Un? Man uz darbu kaut kā jātiek!
– Līdz tavam darbam ir septiņi kilometri. Ar pilnu bāku var nobraukt vairāk nekā sešsimt kilometrus. Tas ir apmēram trīs nedēļām. Bet tu lej benzīnu katru nedēļu. Četras reizes mēnesī. Tātad brauc vēl kaut kur. Uz ezeru, pie Jāņa, makšķerēt. Četrdesmit viens eiro reiz četri — simt sešdesmit četri eiro mēnesī. Tikai degvielai. Bet man šampūns par diviem eiro astoņdesmit ir izšķērdība.
Viņa seja sāka sarkt. Ne jau no kauna. Andra kaunu es pazinu — tad viņš novērsa skatienu, sāka bakstīt galdu vai skatīties pa logu. Tagad viņš lūrēja man tieši virsū, un sārtums kāpa augšup no kakla līdz pierei. Pie deniņa sāka raustīties dzīslas.
– Es pelnu! – viņš pacēla balsi. – Man ir tiesības tērēt savu naudu!
– Tu saņem astoņsimt piecdesmit eiro. Es — trīs simti astoņdesmit. No manas algas divi simti trīsdesmit aiziet tavam kredītam. Man paliek simt piecdesmit. Tu man iedod simt “ģimenei”. Piecdesmit es atlieku mammai zālēm. Man pašai nepaliek nekas. Nulle, Andri. Astoņus gadus pēc kārtas.
Viņš aizcirta durvis tik spēcīgi, ka gaitenī no plaukta nokrita fotogrāfijas rāmis. Stikls ieplaisāja, bet neizbira. Kāzu bilde. Deviņdesmit astotais gads. Man divdesmit četri, viņam divdesmit seši. Mēs abi smaidām. Mēs vēl neko nezinām.
Es pacēlu rāmi un noliku atpakaļ vietā. Plaisa bija pāršķēlusi fotogrāfiju tieši starp mums — viņš palika kreisajā pusē, es labajā.
Atgriezos virtuvē un atvēru zaļo kladi.
“Februāris. Šampūns — 2,80 eiro. Andra benzīns — 41 eiro. Starpība: četrpadsmit ar pusi reizes. Skandāls — par maniem 2,80.”
Pildspalvu turēju tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Tomēr rokraksts neizļodzījās. Trīsdesmit gadu darba stāžs darīja savu.
Vakarā piezvanīja meita. Laura dzīvoja Jelgavā, strādāja par interjera dizaineri. Divdesmit seši gadi, īrēts dzīvoklis, pašas nopelnīta nauda.
– Mammu, kāpēc tu esi tik klusa?
– Nogurusi. Darbā šodien bija daudz visa kā.
– Atkal tētis? Naudas dēļ?
Es pabīdīju brilles augstāk. Stikli bija tīri, bet pirksti paši zināja šo kustību — kad uztraucos, vienmēr piekārtoju briļļu kājiņu pie deguna.
– Nē, nē. Viss kārtībā.
– Mammu. Es dzirdu.
Viņa vienmēr dzirdēja. Jau skolas laikā pamanīja, ka māte pati sev griež matus virs izlietnes, kamēr tēvs ik pēc pāris nedēļām atved mājās jaunu kastīti ar vizuļiem.
– Parunāsim citreiz, – es noteicu un noliku klausuli.
Piektdienas pirti Andris neizlaida nekad. Viņi bija četri: viņš, Jānis, Pēteris un Māris. Šašliks, tvaiks, alus, sarunas par lomiem, motoriem un visādām vīriešu lietām.
Reizi divos vai trijos mēnešos visa kompānija sanāca pie mums. Pagalmā, lapenē. Gaļa uz grila, gurķi no dobes. Un vēl kubls — ciedra, par sešsimt eiro, uzstādīts pirms trim gadiem. Arī kredītā. Arī maksāju es.
Gaļu šašlikam Andris vienmēr pirka pats. Te viņš neskopojās — trīs kilogrami cūkas kakla karbonādes, pusotrs kilograms liellopa. Marinādes, mērces, lavašs. Vienā reizē piecdesmit vai sešdesmit eiro kā nebijuši. Bet man bija jānes sagriezti dārzeņi un maize. Ne tāpēc, ka pati gribētu. No rīta viņš vienkārši pateica: “Uzklāj normāli. Neērti vīru priekšā.”
Neērti. Vīru priekšā. Bet sievas priekšā, kura iztiek ar simt eiro mēnesī, acīmredzot nebija neērti.
Es saliku šķīvjus uz galda. Pēteris — smagnējs, mazrunīgs vīrs — tikai pamāja. Jānis, jaunākais no viņiem, nomurmināja: “Paldies, tante Inese.” Māris ielēja sev alu un neko neteica.
Andris sēdēja atgāzies krēslā un košļāja šašliku. Paēdis, apmierināts, atslābis. Krekla augšējā poga bija atpogāta. Uz plaukstas locītavas nozibēja smags pulkstenis — “Casio”, divsimt divdesmit eiro. Dāvana pašam sev iepriekšējā dzimšanas dienā. Ja rēķinātu godīgi, dāvana bija nopirkta par manu naudu.
– Zināt, kāda man sieva saimnieciska? – viņš ar dakšiņu pamāja mājas virzienā, it kā es atrastos kaut kur aiz sienas. Bet es stāvēju trīs metrus no viņa, ar tukšu paplāti rokās. – Simt eiro mēnesī, un dzīvo. Un nekas, tiek galā! Visiem tādas sievas vajadzētu.
Jānis nedroši ieķiķinājās. Pēteris nolaida skatienu šķīvī. Māris padzērās alu un skatījās kaut kur garām galdam.
– Nē, nopietni, – Andris turpināja, it kā būtu atradis pateicīgu publiku. – Es viņai saku: jādzīvo pēc līdzekļiem. Ekonomika ir kā makšķerēšana — māki gaidīt. Bet viņa velk mājās šampūnu par trim eiro. Izšķērdētāja!
Viņš iesmējās. Viens pats. Pārējie klusēja.
Es stāvēju ar paplāti rokās. Kājas pēkšņi kļuva smagas, it kā katrā kurpē būtu ieliets svins. Kakls savilkās ciet. Astoņus gadus es to visu biju rijusi. Deviņdesmit sešas reizes saņēmusi naudu pārtikai un pateikusi “paldies”.
Paplāti es noliku uz galda malas. Es to izdarīju lēni un uzmanīgi.