Ne tāds bālums, kāds rodas dusmās. Drīzāk kā tukša papīra lapa.
– Tu nemaksāji? – viņa balss bija klusa, gandrīz bezkrāsaina.
– Nemaksāju.
– Cik ilgi?
– Trīs mēnešus.
Andris apsēdās uz ķeblīša. Tas iečīkstējās gari un žēlīgi, it kā arī būtu pārguris.
– Tur taču soda naudas krājas. Kavējuma procenti. Tu saproti, ko tas nozīmē?
– Protams. Es esmu grāmatvede. Nulle komats viena desmitdaļa procenta dienā no nokavētās summas.
Viņš skatījās uz mani tā, it kā redzētu svešu sievieti. Nevis savu sievu, kura astoņus gadus bez vārda pārskaitīja viņa maksājumus. Kādu citu.
– Kāpēc? – viņš beidzot izspieda.
Es atvēru galda atvilktni, izņēmu zaļu kladi un noliku viņam priekšā.
– Atšķir.
Viņš šķirstīja lēni. Lapu pēc lapas. Datumi, ailītes, summas. Mans rokraksts – sīks, precīzs, bez nevienas svītrojuma vietas. Trīsdesmit darba gadi nebija pagājuši velti: roka nebija nodrebējusi ne reizi.
– Pēdējo lapu.
Viņš pāršķīra līdz galam. Tur rāmītī bija ierakstīti divi skaitļi.
17 600.
9 600.
– Pirmais ir tas, ko es samaksāju tavā vietā, – es sacīju. – Otrais ir tas, ko tu man atvēlēji dzīvošanai. Tajos pašos astoņos gados.
Andris klusēja. Tad sāka šķirstīt atpakaļ, laikam cerēdams uziet kļūdu. Neatrada.
– Tu teici: dzīvo par simt eiro mēnesī. Es arī dzīvoju. Vārīju zupu no kakliņiem. Matus griezu pati, noliecusies virs izlietnes. Zeķubikses pirku reizi pusgadā. Vienās un tajās pašās kurpēs staigāju četrus gadus pēc kārtas. Bet tu pirki spiningus, spoles, sēdēji pirtī mucā par sešsimt eiro, savā džipā degvielai mēnesī izlēji simt sešdesmit un draugu priekšā mani sauci par izšķērdētāju.
Zaļā klade gulēja uz galda starp mums. Noplucis vāks, ielocīti stūri, pierakstīta no pirmās līdz pēdējai lapai.
– Tagad maksā pats. Savus kredītus, savus pirkumus, savu dzīvi. Kā pieaudzis vīrietis.
– Bet viņi taču var parādu nodot piedzinējiem…
– Var.
– Tā ir ģimene, Inese!
Es sakārtoju brilles. Lēni, ierastā kustībā. Kātiņš noslīdēja gar deguna sakni.
– Ģimenē sievai neizsniedz pārtikas normu. Nepārbauda čekus viņas iepirkumu maisos. Nelielās draugiem, cik lēti sieva izmaksā. Un nepērk spiningu par trīssimt astoņdesmit eiro, ja sieva nevar atļauties šampūnu par diviem eiro astoņdesmit.
Viņš piecēlās un aizgāja uz garāžu. Līdz naktij atpakaļ neatnāca.
Es ieliku kladi atpakaļ atvilktnē un pagriezu mazo atslēdziņu, to pašu, kas kādreiz bija no mammas vecā čemodāna.
Pēc tam apsēdos pie loga. Aiz stikla krēsloja. Zem garāžas vārtiem spīdēja šaura gaismas svītra. Andris kādam zvanīja. Varbūt mātei. Varbūt Jānim. Meklēja, no kā aizņemties.
Es vienkārši sēdēju un elpoju. Dziļi, lēni, ar pilnu krūti. Un pēkšņi sajutu, kā pleci paši noslīd lejup. Astoņus gadus es biju turējusi tos saspringtus. Katru dienu. Pat nepamanot.
Aiz loga čirkstēja sienāži. Gaisā bija dienā sakarsušas zemes smarža un kaut kas saldens – pie žoga bija uzziedējis jasmīns. Es sēdēju viena klusajā virtuvē, un pirmo reizi pēc ilga laika man negribējās ne skaitīt, ne pierakstīt, ne kaut ko pierādīt. Tikai sēdēt.
Pagāja divi mēneši.
Andris aizņēmās no manas mammas četrsimt eiro un nosedza vienu nokavēto maksājumu. Man viņš neko nepateica. Mamma piezvanīja pati: “Inese, Andris bija ieskrējis, palūdza līdz algai. Es iedevu, viņš taču nav svešs.” Es tik stipri saspiedu telefonu, ka pirksti kļuva balti. Taču noklusēju. Ar mammu būs atsevišķa saruna. Vēlāk.
Otro kredītu viņš pārkārtoja bankā. Izstiepa vēl uz pieciem gadiem. Ikmēneša maksājums saruka līdz simt divdesmit eiro. Tagad maksā pats. Precīzi dienā, bez kavējumiem. Acīmredzot piedziņas nodaļas zvani viņam iemācīja vairāk nekā mani astoņi klusēšanas gadi.
Japāņu spinings joprojām stāv garāžā, futrālī, neaiztikts. Šo divu mēnešu laikā uz copi viņš nav aizbraucis ne reizi. Degviela dārga, brīvas naudas vairs nav. Pirti viņš samazināja līdz divām reizēm mēnesī. Alu pērk pa vienai pudelei, nevis ar kasti.
Mēs dzīvojam vienā dzīvoklī. Runājam reti, tikai par nepieciešamo. Zīmītes uz ledusskapja nekur nav pazudušas, tikai tagad arī viņš rēķina. Vakar redzēju viņu veikalā pie maizes plaukta. Stāvēja un salīdzināja divus klaipus: baltmaizi par eiro četrdesmit divi un rupjmaizi par eiro trīsdesmit seši. Paņēma lētāko.
Es nezinu, vai ir kļuvis labāk. Klusāk – noteikti. Mierīgāk – laikam. Bet siltuma nav. Un īstas sarunas arī nav. Viņš uzskata, ka esmu viņu nodevusi. Es uzskatu, ka astoņus gadus nodevējs bija viņš – ar katru banknoti, ar katru pārbaudīto čeku, ar katru vārdu “izšķērdētāja”.
Darbā Ilze teica: “Pareizi izdarīji, Inese. Lai pats uz savas ādas sajūt, kā ir izvēlēties starp maizi par eiro trīsdesmit seši un par eiro četrdesmit divi.”
Māsa Aija piezvanīja, uzzināja un tikai nopūtās: “Nu tu gan. Parādu piedzinēji – tas jau ir par traku. Vai nevarējāt apsēsties un izrunāties kā normāli cilvēki? Tu taču ģimeni lauz.”
Bet es nezinu. Godīgi – nezinu.