— Tikai neatkāpies, — Ieva vēl piebilda. — Tās ir tavas mājas un tavas robežas.
Pēc sarunas Anna sajutās mazliet mierīgāka. Viņa nolika telefonu malā un atgriezās pie uzkopšanas. Līdz vakaram dzīvoklis spīdēja un laistījās. Viņa pagatavoja vakariņas, rūpīgi uzklāja galdu un gaidīja Jāni pārnākam.
Jānis ieradās vēlu. Viņš, nepateicis ne vārda, pagāja garām virtuvei, pat neuzmeta skatienu klātajam galdam un ieslēdzās istabā. Anna kādu brīdi palika stāvam gaitenī. Tad, neko neteikdama, atgriezās virtuvē un paēda viena pati.
Nākamajā dienā viss atkārtojās. Klusēšana, pilnīga ignorēšana, aizvērtas durvis. Anna necentās pirmā sākt sarunu. Ja Jānis bija nolēmis ar klusumu viņu piespiest piekāpties, lai mēģina. Viņa negrasījās padoties.
Trešajā vakarā piezvanīja Inese. Šoreiz viņas balss skanēja maigāk, gandrīz laipni.
— Anniņ, parunāsim mierīgi. Bez liekām emocijām.
— Es esmu mierīga, — Anna atbildēja.
— Tu saproti, mums tiešām nav, kur palikt. Mana māsa pārdod dzīvokli, viņi jau ir izvākušies. Māsasdēls ar ģimeni īrēja istabu, bet saimnieki viņus izmeta. Mēs tikai gribējām Jauno gadu sagaidīt visi kopā.
— Es saprotu viņu situāciju, Inese, — Anna sacīja. — Tomēr seši cilvēki divistabu dzīvoklī ir par daudz.
— Bet ja ne visi? Piemēram, mana māsa ar bērniem varētu aizbraukt uz viesnīcu, un es atbrauktu viena. Tā varētu?
Anna uz mirkli apklusa. Viena vīramāte vēl bija paciešama. Vismaz tas nebūtu pūlis viņas mājās.
— Uz cik dienām?
— Nu, kādas trīs četras dienas. No trīsdesmit pirmā līdz trešajam.
— Labi, — Anna piekrita. — Bet tikai jūs viena.
— Paldies, mīļā! — Ineses balsī uzreiz ieskanējās prieks. — Es zināju, ka tev ir laba sirds.
Anna pārtrauca zvanu un atspiedās pret sienu. Kaut kur dziļi iekšā uzreiz parādījās nepatīkama sajūta, it kā viņa būtu pieļāvusi kļūdu. Taču pateiktais jau bija pateikts.
Jānis mājās pārnāca ap pusnakti. Viņš iegāja virtuvē, atvēra ledusskapi un izņēma ūdens pudeli. Anna sēdēja pie galda ar grāmatu rokās.
— Tava māte zvanīja, — viņa sacīja, nepaceļot acis no lappuses.
— Zinu, — Jānis noburkšķēja. — Paldies, ka piekriti.
— Es piekritu uzņemt tikai tavu māti. Uz trim dienām.
— Skaidrs, — viņš īsi pamāja un pazuda istabā.
Ar to saruna arī beidzās. Taču nākamajā dienā, kad Anna atgriezās no darba, Jānis viņu jau gaidīja gaitenī. Seja saspringta, rokas sakrustotas uz krūtīm.
— Mamma teica, ka brauks visi, — viņš strupi paziņoja. — Nevis viņa viena.
Anna nesteidzīgi novilka mēteli.
— Es piekritu tikai tavai mātei.
— Un ko tad tagad? Manu māsu atstāsim uz ielas? Arī bērnus?
— Tavi radinieki var paņemt viesnīcu. Es jau piedāvāju tādu variantu.
Jānis paspēra soli uz priekšu un nostājās viņai ceļā.
— Pietiek! Vāc savas mantas! Mamma ar pārējiem līdz Jaunajam gadam pārvāksies šurp, un tu te nevienam nebūsi vajadzīga!
Anna nesāka kliegt. Viņa arī nemetās strīdēties. Tikai mierīgi paskatījās uz vīru — tik auksti, it kā viņš pēkšņi būtu kļuvis par svešu cilvēku.
— Ja viņiem tik ļoti vajag dzīvot šeit, lūdzu, — viņa noteica vienmērīgā balsī. — Tikai tu iesi viņiem līdzi.
Jānis apstulbis samirkšķināja acis.
— Ko, lūdzu?
Anna pagāja viņam garām un devās uz guļamistabu. Atvērusi skapi, viņa izvilka koferi. Tad mierīgi un akurāti sāka tajā likt Jāņa drēbes. Krekli, bikses, zeķes — viss tika salocīts kārtīgi, bez steigas.
— Ko tu dari? — Jānis apstājās durvīs.
— Krāmēju tavas mantas.
— Tas ir kaut kāds joks?
— Nē.
Anna aizvilka kofera rāvējslēdzēju, iznesa to gaitenī un nolika pie ārdurvīm. Jānis kādu brīdi skatījās uz koferi, pēc tam nervozi iesmējās.
— Tu nopietni? Dažu dienu dēļ?
— Nevis dažu dienu dēļ. Bet tāpēc, ka tu manā vietā pieņem lēmumus. Manā dzīvoklī.
— Manā dzīvoklī! — Jānis pēkšņi uzsprāga. — Es te dzīvoju!
Anna paņēma viņa jaku un pastiepa to viņam pretī.
— Svētkus varēsi pavadīt kopā ar viņiem. Tagad jūs esat viena komanda.
Jānis jaku nepaņēma. Viņš atkāpās soli atpakaļ un izslējās.
— Tev nav tiesību mani izmest!
— Ir gan. Dzīvoklis pieder man. Tas ir uz mana vārda.
— Mēs esam vīrs un sieva!
— Bijām, — Anna mierīgi izlaboja.
Jānis sastinga. Tad viņš sāka runāt arvien skaļāk un ātrāk. Par ģimenes tradīcijām. Par cieņu pret vecākiem. Par to, ka viņa māte visu mūžu ir strādājusi un ir pelnījusi mierīgu atpūtu. Vārdi bira cits pēc cita, taču Anna klausījās klusējot. Viņas skatienā nebija ne niknuma, ne šaubu. Tikai klusa, stingra apņēmība.
— Vari doties pie viņiem kaut tūlīt, — Anna viņu pārtrauca. — Tikai atdod atslēgu.
Viņa izstiepa roku, pagriezusi plaukstu uz augšu. Jānis paskatījās uz viņas roku, tad uz seju. Viņš acīmredzami meklēja kādu zīmi — joku, blefu, kaut mazāko vilcināšanos. Taču neko tādu neatrada.
— Tu to nožēlosi, — viņš caur zobiem izgrūda.
— Varbūt. Atslēgu.
Jānis norāva atslēgu saišķi no pakaramā un nometa to uz grīdas. Atslēgas skaļi nošķindēja pret flīzēm un izslīdēja uz visām pusēm. Tad viņš pagrāba koferi, parāva vaļā durvis un iztraucās ārā. Durvju cirtiens atbalsojās kāpņu telpā.
Anna pieliecās, savāca atslēgas no grīdas un nolika tās uz kumodes. Pēc tam viņa aizgāja uz virtuvi.