Es negribu, lai tas pārvēršas par kopmītni.
Vīra piere savilkās grumbās.
— Mans dzīvoklis, mans dzīvoklis, — viņš zobgalīgi atkārtoja. — Un es te, tavuprāt, nedzīvoju?
— Dzīvo. Bet to, kuri cilvēki ienāk šajās mājās, lemju es.
— Tā ir mana māte, — Jāņa balss kļuva cietāka.
— Tava māte pie mums tāpat nāk bieži, — Anna atbildēja mierīgi. — Taču sešus cilvēkus uz svētkiem es šeit izmitināt neļaušu.
Jānis atgāzās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Labi. Parunāsim vēlāk.
Ar to saruna arī beidzās. Anna novāca traukus, bet Jānis aizgāja uz istabu un ieslēdza televizoru. Atlikusī diena pagāja klusumā.
Nākamajā vakarā Anna mājās pārnāca vēlāk nekā parasti. Sapulce darbā ieilga, pēc tam noliktavā viņu aizturēja ar pavadzīmēm. Kad viņa beidzot nonāca pie dzīvokļa durvīm, aiz logiem jau krēsloja. Anna atslēdza durvis, novilka mēteli un tūlīt sajuta, ka kaut kas nav kārtībā.
Jānis stāvēja gaitenī. Seja saspringusi, rokas savilktas dūrēs. Anna apstājās.
— Kas noticis?
Viņš pienāca tuvāk.
— Viss. Kravā mantas. Mamma ar radiem līdz Jaunajam gadam ievāksies šeit, bet tu nevienam nebūsi vajadzīga.
Anna lēni aizvēra aiz sevis durvis.
— Ko tu tikko pateici?
— To, ko dzirdēji. Mamma zvanīja. Viņi jau sāk kravāties, parīt brauc. Viņiem vajag vietu, un tu tikai maisīsies pa kājām.
— Es maisīšos? Savā dzīvoklī?
— Manā dzīvoklī! — Jānis uzsprāga. — Es te dzīvoju, tātad man ir tiesības!
Anna nometa somu uz grīdas.
— Tu šeit dzīvo tāpēc, ka es to atļāvu. Dzīvoklis ir uz mana vārda. Es to saņēmu pirms laulības. Tas ir mans mantojums.
— Man pilnīgi vienalga, kāds tev mantojums! — Jānis ar dūri iesita sienā. — Mana māte grib atbraukt, un viņa atbrauks!
— Bez manas piekrišanas te neievāksies neviens.
Viņš spēra soli tuvāk, gandrīz pieslējās viņai klāt.
— Tu tiešām domā, ka vari man noteikt, ko drīkstu darīt?
Anna pacēla zodu.
— Es tev neko nenosaku. Es tikai pasaku faktu. Dzīvoklis pieder man. Lēmumu pieņemu es.
Jānis strauji pagriezās, aiztraucās uz istabu un aizcirta durvis. Anna palika gaitenī, skatīdamās uz aizvērtajām durvīm. Iekšā viss kļuva ledaini auksts. Ne aiz bailēm — drīzāk no apziņas, ka tā vairs nav parasta ķilda.
Vakars pagāja bez vārdiem. Jānis no istabas neiznāca, Anna palika virtuvē. Viņa uzvārīja tēju, apsēdās pie loga un raudzījās pagalmā. Laternu gaismā tukšie soliņi izskatījās sveši, bet vējš dzina pa asfaltu sausas lapas.
Ap pusnakti iezvanījās telefons. Zvanīja Inese. Anna ilgi skatījās uz ekrānu, tad tomēr pacēla.
— Anna? — balss skanēja sausi un vēsi. — Jānis man pastāstīja, ka tu iebilsti pret mūsu braukšanu.
— Inese, es neiebilstu pret ciemošanos. Vienkārši šis dzīvoklis sešiem cilvēkiem ir par mazu.
— Gan jau satilpsim. Jānis gulēs istabā, mēs ar māsu uz dīvāna, bērni uz grīdas. Nekāda nelaime.
— Man tas nav pieņemami.
— Nav pieņemami, — vīramāte uzsvērti atkārtoja. — Jānis strādā līdz spēku izsīkumam, uztur tevi, bet tu pat viņa māti negribi ielaist.
— Jānis strādā pats sev, — Anna iebilda. — Un uztur pats sevi. Es arī strādāju.
— Tu tur savā mazajā firmelē nīksti par grašiem! Bet Jānis dara visu, lai tev būtu labi!
Anna aizvēra acis. Strīdēties nebija jēgas.
— Inese, dzīvoklis ir mans. Tas ir reģistrēts uz mana vārda. Tāpēc arī es izlemju.
— Izlemjot viņa, — vīramāte pasmējās. — Patiesība ir tāda, ka tu esi skopa. Vecāki tev atstājuši dzīvokli, bet tu pat vīra ģimeni tajā nevēlies ielaist.
— Es vienkārši gribu mierīgi sagaidīt Jauno gadu. Bez viņiem.
— Bez viņiem! Tava vīra asinsradinieki tev ir tikai “viņi”?
Anna pārtrauca zvanu. Šī saruna nekur neveda. Inese neko nepamatoja — viņa tikai pieprasīja.
No rīta Jānis aizgāja, pat nesasveicinājies. Anna palika mājās. Viņai nedēļas vidū bija brīvdiena, un viņa nolēma sakārtot dzīvokli. Noslaucīja putekļus, izmazgāja grīdas, pārskatīja skapjus. Darbs palīdzēja kaut uz brīdi nedomāt.
Ap pusdienlaiku atkal iezvanījās telefons. Šoreiz zvanīja draudzene Ieva, ar kuru Anna draudzējās jau kopš skolas laikiem.
— Klau, kā tev iet? Sen neesam redzējušās.
— Labi, — Anna sameloja. — Viss kārtībā.
— Tu melo. To var dzirdēt pēc balss. Kas noticis?
Anna nopūtās un izstāstīja visu. Par konfliktu ar vīramāti, par plāniem Jaungada naktij, par strīdu ar Jāni. Ieva klausījās klusējot, tikai reizēm iestarpināja kādu īsu piezīmi.
— Un ko tagad? — viņa pajautāja, kad Anna bija beigusi.
— Nezinu. Jānis ar mani nerunā.
— Bet tu nepiekāpsies?
— Nē, — Anna atbildēja stingri. — Tas ir mans dzīvoklis. Ja tagad piekāpšos, vēlāk būs tikai sliktāk.
— Pareizi, — Ieva piekrita.