— Viss, pietiek. Savāc savas mantas. Mana māte ar radiem līdz Jaungadam ievāksies šeit, un neviens no viņiem nav sajūsmā par tavu klātbūtni.
Dzīvoklis Annai bija palicis pēc vecākiem. Tas bija divistabu mājoklis vecā ķieģeļu namā, ceturtajā stāvā. Logi vērās uz iekšpagalmu, kur auga papeles un rindojās soliņi. Vecāki visu bija atstājuši kārtībā, un pēc pusgada Anna oficiāli kļuva par īpašuma mantinieci.
Viņa nokārtoja dokumentus uz sava vārda, saņēma īpašuma apliecinošos papīrus un pamazām pierada pie domas, ka šī vieta tagad patiešām ir viņas mājas.
Ar Jāni viņa apprecējās aptuveni gadu pēc mantojuma saņemšanas. Kāzas bija klusas un pieticīgas, bez liekiem viesiem un trokšņainas svinēšanas. Vīrs pārcēlās pie Annas, pārdeva savu vienistabas dzīvokli pilsētas nomalē, bet iegūto naudu noguldīja bankā.
Viņu ikdiena ritēja mierīgi. Nebija lielas sajūsmas un spilgtu notikumu, taču nebija arī strīdu. Jānis strādāja būvniecības uzņēmumā un nereti aizkavējās darbā līdz vēlam vakaram. Anna bija grāmatvede nelielā firmā, mājās pārnāca agrāk un parasti pagatavoja vakariņas.
Pirmie kopdzīves mēneši pagāja rāmi. Jānis neiejaucās mājas lietās un nemēģināja neko pārveidot pēc sava prāta. Anna dzīvokli uzturēja tā, kā bija pieradusi: pie sienām palika vecāku fotogrāfijas, savā vietā stāvēja vecais trauku skapis ar servīzēm. Vīrs pret to neiebilda.
Taču ar laiku mājās arvien biežāk sāka parādīties vīramāte. Inese atnāca reizi nedēļā, dažkārt pat biežāk. Viņa nesa iepirkumu maisus ar ēdienu, ienāca gandrīz kā savās mājās un ar rūpīgu, vērtējošu skatienu pārlaida acis visam dzīvoklim. Anna centās nezaudēt pieklājību — piedāvāja tēju, klausījās padomos un neatbildēja asi.
— Kādam taču beidzot vajadzētu padomāt arī par tavu vīru, — Inese reiz noteica, aplūkojot viesistabu. — Jānis šajā aukstajā dzīvoklī pārgurst. Vajadzētu aizkarus pielikt un tapetes izvēlēties kaut ko priecīgāku.
Anna neko neteica. Šis dzīvoklis piederēja viņai, tas bija viņas vecāku mājoklis. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās mainīt tapetes, pirkt citus aizkarus vai sākt remontu tikai tāpēc, ka kādam tā likās pareizāk. Tomēr strīdēties arī negribējās. Vieglāk bija pamāt ar galvu un paklusēt.
— No vecākiem viss gatavs rokās iekritis, bet mājīgumu radīt nemāk, — turpināja Inese, izņemot no maisa ievārījuma burku. — Jānis strādā no rīta līdz naktij, bet, atnākot mājās, viņu sagaida vēsums un tukšums.
Zem galda Anna sažņaudza plaukstu dūrē. Tomēr balsi viņa noturēja mierīgu.
— Jānis man nav sūdzējies.
— Jānis nekad nesūdzas, tāds viņš ir, — vīramāte nopūtās. — Bet māte redz, kad viņas bērnam nav labi.
Bērns. Jānim bija trīsdesmit divi gadi, tomēr Ineses acīs viņš joprojām palika mazais dēls. Anna bija iemācījusies šādas frāzes laist gar ausīm. Noklausīties, pieklājīgi pamāt un pēc tam turpināt darīt savu.
Jānis, šķiet, nemaz nemanīja, kā mātes klātbūtne pamazām saindē gaisu viņu mājās. Vēl vairāk — viņam pat patika, kad Inese ieradās. Rūpes, ēdiens, uzmanība — viss tas, kā bērnībā viņam bija pietrūcis. Tēvs no ģimenes aizgāja agri, māte dēlu audzināja viena, strādāja divos darbos un bieži atstāja viņu kaimiņu pieskatīšanā.
Tagad Inese centās atgūt visu nokavēto. Katru vakaru viņa zvanīja dēlam, jautāja, kā klājas, un deva padomus. Reizēm Anna nejauši sadzirdēja sarunas fragmentus.
— Mammu, viss ir kārtībā, neuztraucies.
— Jāni, tu taču zini, es domāju tikai par tevi.
— Jā, mammu, saprotu.
Anna neiejaucās. Katram cilvēkam ir savas attiecības ar vecākiem. Galvenais, lai tās nesāk traucēt laulībai.
Rudens bija pārņēmis pilsētu pilnībā. Laiks kļuva arvien vēsāks, lietus lija biežāk. Anna no skapja izņēma siltās drēbes, vasaras pārklājus nomainīja pret ziemīgākiem un uz palodzēm salika sveces. Tie bija sīkumi, bet tieši šādi sīkumi mājās radīja siltumu.
Tuvojās decembris. Anna aizvien biežāk domāja par Vecgada vakaru. Viņa gribēja sarīkot nelielu svinēšanu — uzaicināt pāris draugus, izrotāt dzīvokli, pagatavot kaut ko garšīgu. Bez lielas kņadas, vienkārši mierīgs vakars kopā ar tuviem cilvēkiem.
Tajā laikā Jānis kļuva arvien noslēgtāks. Pārnācis mājās, viņš klusēja un ilgi skatījās telefonā. Kad Anna jautāja, vai kaut kas noticis, vīrs tikai atmeta ar roku.
— Viss kārtībā. Vienkārši esmu noguris.
Kādā vakarā, vakariņu laikā, Jānis beidzot ierunājās:
— Mamma ar savējiem gribētu Jauno gadu pavadīt pilsētā. Viņiem nav, kur palikt, bet mēs taču esam tikai divi. Pie mums vieta atradīsies.
Anna pacēla skatienu no šķīvja. Dakšiņa apstājās gaisā.
— Visiem? Cik cilvēku tas nozīmē?
Jānis paraustīja plecus, acis joprojām nenovērsdams no sava šķīvja.
— Nu… mamma, tante Ilze, mans brāļadēls, Andris un Līga. Kādi seši cilvēki, ne vairāk.
— Seši cilvēki? Divistabu dzīvoklī?
— Ne jau uz ilgu laiku. Tikai no trīsdesmit pirmā decembra līdz otrajam janvārim. Kas tur tik briesmīgs?
Anna nolika dakšiņu uz galda.
— Jāni, šis tomēr ir mans dzīvoklis.