Viņa uzvārīja tēju, apsēdās pie loga un kādu brīdi vienkārši raudzījās pagalmā. Laternu dzeltenā gaisma klājās pār tukšajām ietvēm, bet vējš šūpoja kailos koku zarus.
Apmēram pēc stundas iezvanījās telefons. Zvanīja Inese. Anna neatsaucās. Drīz pēc tam ekrānā parādījās Jāņa vārds. Arī šo zvanu viņa noraidīja. Tad sāka birt īsziņas cita pēc citas:
“Tu esi sajukusi prātā?”
“Mamma ir šokā!”
“Tūlīt pat atver durvis!”
“Rīt atbraukšu, un mēs normāli parunāsim!”
Anna pārslēdza telefonu klusuma režīmā, ielika to rakstāmgalda atvilktnē un aizvēra.
Nākamajā rītā viņa piezvanīja atslēgu meistaram. Vīrietis ieradās pēc nepilnām divām stundām — jauns puisis ar instrumentu kasti rokā. Viņš strādāja ātri, liekus jautājumus neuzdeva. Pēc četrdesmit minūtēm durvīs jau bija ielikta cita slēdzene. Spīdīga, stingra un droša. Meistars pasniedza Annai divas jaunas atslēgas, saņēma samaksu un aizgāja.
Anna aizslēdza durvis ar jauno slēdzeni un atgriezās istabā. No skapja viņa izņēma kasti ar Ziemassvētku rotājumiem. Vecāki katru gadu egli pušķoja kopā, un Anna bija saglabājusi visu: stikla bumbas, virtenes, mazas ziemeļbriežu figūriņas.
Līdz vakaram dzīvoklī jau stāvēja neliela eglīte. Īsta, svaiga, ar skuju smaržu, kas piepildīja visu istabu. Anna uzmanīgi sakāra rotājumus un ieslēdza gaismiņu virteni. Krāsainie punktiņi iemirdzējās puskrēslā.
Nākamajā dienā piezvanīja kaimiņiene — Tatjana, sieviete ap sešdesmit, kura dzīvoja stāvu zemāk.
— Anniņ, vai tev viss kārtībā?
— Jā, paldies. Kāpēc jautājat?
— Vakar vakarā pie mājas redzēju tavu vīru ar kādu sievieti. Viņi stāvēja un runājās. Pēc tam gribēja tikt iekšā, bet domofons viņus nelaida.
— Tā bija mana vīramāte, — Anna mierīgi atbildēja. — Neuztraucieties, viss ir kārtībā.
Pēc īsas pauzes Tatjana piebilda:
— Ja tev kaut ko vajag… es esmu tepat.
— Paldies, Tatjana.
Anna nolika klausuli un turpināja kārtot dzīvokli. Pamazām tas atguva savu agrāko veidolu — to mājīgumu, ko viņai bija atstājuši vecāki. Bez svešām mantām, bez uzspiestiem noteikumiem, bez cilvēkiem, kuriem te nebija vietas. Tikai pazīstamas lietas, klusums un miers.
Trīsdesmit pirmajā decembrī Anna pamodās vēlu. Aiz loga sniga — lielas, mīkstas pārslas lēni krita uz zemes. Pilsēta dzīvoja svētku gaidās: pie mājām mirgoja gaismas, logos bija redzamas izrotātas eglītes, veikalos valdīja steiga.
Viņa pagatavoja brokastis, apsēdās pie galda ar kafijas krūzi. Telefons jau divas dienas klusēja. Ne zvanu, ne ziņu. Varbūt Jānis beidzot bija sapratis, ka atgriezties nav jēgas.
Vakarā Anna uzklāja galdu. Nekas īpašs — salāti, cepta vista, augļi. Viņa ieslēdza televizoru un skatījās svētku raidījumus. Kad pulkstenis sita pusnakti, Anna piegāja pie loga ar vīna glāzi rokā.
Ārā vizēja gaismas. Kaut kur sprakšķēja salūts, skanēja smiekli un mūzika. Anna pacēla glāzi un viegli piesita pie stikla, kurā atspoguļojās viņas siluets.
— Laimīgu Jauno gadu, — viņa klusi nočukstēja.
Dzīvoklī valdīja klusums. Nebija trokšņu, svešu balsu, ultimātu un pavēļu. Tikai miers. Īsts, sen aizmirsts miers. Anna apsēdās atzveltnes krēslā, ievilkās segā un aizvēra acis.
Pirmo reizi pēc ilga laika viss bija tieši tā, kā viņai vajadzēja.
Janvāris atnesa salu un puteni. Anna atgriezās darbā un ātri iekļāvās ierastajā ritmā. Kolēģi vaicāja, kā pagājuši svētki, un viņa īsi atbildēja:
— Labi. Mierīgi.
Jānis piezvanīja tikai janvāra vidū. Viņa balss izklausījās nogurusi.
— Anna… mums jāparunā.
— Par ko?
— Par mums. Varbūt satiksimies?
— Kāpēc?
Otrā galā iestājās klusums.
— Es sapratu, ka kļūdījos. Mamma… viņa pārspīlēja. Varbūt sāksim no jauna?
Anna paskatījās pa logu. Zemi klāja bieza sniega kārta, un koku zari bija noliekušies zem smaguma.
— Jāni, mēs neko nesāksim no jauna. Tu izdarīji savu izvēli. Tagad dzīvo ar to.
— Anna…
— Nākamnedēļ iesniegšu šķiršanās dokumentus. Mums nav kopīgas mantas, nav arī ko dalīt. Visu nokārtos ātri.
— Tu nopietni?
— Pilnīgi nopietni.
Jānis vēl mēģināja kaut ko sacīt, taču Anna pārtrauca zvanu. Saruna bija beigusies.
Pēc mēneša viņi oficiāli izšķīrās. Jānis ieradās ar drūmu seju, bez vārda parakstīja vajadzīgos papīrus un aizgāja, pat neatvadījies. Anna paņēma lēmumu par šķiršanos, ielika to mapē un devās mājās.
Dzīvoklis viņu sagaidīja ar klusu, pazīstamu siltumu. Anna novilka mēteli un aizgāja uz virtuvi. Uzvārīja tēju, izņēma nelielu kūciņu un apsēdās pie loga. Pagalmā, kur rudenī bija gulējušas dzeltenas lapas, tagad baloja sniegs. Bērni slidinājās no neliela kalniņa un smejoties krita kupenās.
Dzīve turpinājās. Bez svešām prasībām, bez spiediena, mierīgi un līdzsvaroti. Anna iemalkoja tēju un pasmaidīja.
Pirmo reizi ļoti ilgā laikā.