— Tu tiešām esi pārliecināta, ka bez tevis es netikšu galā? Ka esi vienīgā un neaizstājamā?
Anna pacēla skatienu un mierīgi, bez mirkšķināšanas ieskatījās vīram acīs.
— Pamēģini. Un, ja gadījumā esi piemirsis, šis dzīvoklis pieder man.
Nākamās dienas pagāja kā klusā karā. Jānis demonstratīvi ar viņu nerunāja, vakaros gulēja uz dīvāna un izlikās, ka Annas nav. Toties viņa radinieki zvanīja vairākas reizes dienā — te Ilze, te Inese. Anna telefonu vairs necēla.
Piektdienas vakarā, atnākusi mājās, viņa virtuvē ieraudzīja Inesi un Ilzi. Abas sēdēja pie galda, it kā būtu ieradušās uz ģimenes apspriedi, bet Jānis stāvēja pie loga un drūmi skatījās ārā.
— Cik interesanti, — Anna novilka, nolikdama somu. — Manā dzīvoklī tagad sapulces notiek bez saimnieces uzaicinājuma?
— Anna, mēs atnācām parunāt, — iesāka Inese, cenšoties izklausīties mierīgi.
— Klausos.
— Tu jauc ārā ģimeni! — Ilze uzsprāga pirmā. — Un kā dēļ? Kaut kādas naudas dēļ!
Anna īsi iesmējās, taču smiekli nebija priecīgi.
— Kaut kādas? Ilze, divu gadu laikā tu no mūsu budžeta esi izvilkusi gandrīz piecsimt eiro. Un tā, starp citu, bija mana “kaut kādā” nauda.
— Es taču atdošu!
— Kad? Nosauc konkrētu datumu.
Ilze samulsa, novērsa acis un sāka burzīt salveti pirkstos.
— Nu… kad varēšu…
— Tātad nekad. Ilze, tev ir trīsdesmit divi gadi. Ej strādāt.
— Man ir bērni!
— Un ko tas maina? Tūkstošiem sieviešu audzina bērnus un vienlaikus strādā. Bet tu gadiem sēdi brālim uz kakla. Precīzāk — man uz kakla.
Inese strauji piecēlās, krēsls aiz viņas noskrāpēja grīdu.
— Kā tu uzdrošinies tā runāt? Mēs esam Jāņa ģimene!
— Un es esmu Jāņa sieva! — Anna arī piecēlās. — Bet no šodienas es vairs neuzturēšu veselus, pieaugušus cilvēkus, kuri paši negrib sakārtot savu dzīvi.
— Jāni, nu pasaki taču kaut ko! — Inese vērsās pie dēla, balsij aizlūstot.
Jānis ilgi klusēja. Viņš joprojām skatījās pa logu, it kā tur, aiz stikla, varētu atrast pareizo atbildi. Beidzot viņš smagi nopūtās.
— Mammu, Ilze… brauciet mājās. Mums ar Annu jāparunā divatā.
Kad durvis aiz radiniecēm aizvērās, dzīvoklī iestājās savāda, saspringta klusuma pilna pauze. Jānis apsēdās pretī sievai, nolaidis plecus.
— Anna, varbūt tev tiešām ir taisnība, — viņš klusi sacīja. — Bet viņas ir mana ģimene. Es nevaru vienkārši pagriezt muguru.
— Es neprasu, lai tu viņas pamet, — Anna atbildēja nogurusi, bet stingri. — Es prasu tikai vienu: netērē MANU pašu nopelnīto naudu VIŅU vēlmēm un problēmām.
— Bet man nav savas naudas!
— Tieši tā. Jāni, atrodi normālu darbu. Noturies tajā. Sāc pelnīt. Un tad palīdzēsi, cik gribēsi — no savas kabatas.
Viņš nolieca galvu, it kā šie vārdi būtu uzgūlušies viņam uz pleciem kā smags slogs.
— Tu liec man izvēlēties starp tevi un manu ģimeni.
— Nē, — Anna lēni papurināja galvu. — Es tev dodu iespēju izvēlēties. Vai nu tu kļūsti par pieaugušu vīrieti, kurš pats uzņemas atbildību par savu dzīvi, vai arī mēs ejam katrs savu ceļu.
Tajā naktī Anna ilgi sēdēja pie loga. Pilsēta aiz stikla lēnām iemiga, logos dzisa gaismas, ielas kļuva tukšākas. Viņā pašā nebija ne asaru, ne dusmu. Tikai dīvains tukšums. It kā kaut kas ļoti svarīgs būtu beidzies, bet viņa vēl nebūtu paspējusi saprast, vai par to jāskumst.
No rīta Jānis klusējot salika somā savas mantas.
— Kādu laiku padzīvošu pie mammas, — viņš pateica, nepaceļot acis. — Man viss jāapdomā.
Anna tikai pamāja. Viņai vairs nebija spēka ne strīdēties, ne lūgt, ne vēlreiz skaidrot acīmredzamo.
Kad aiz Jāņa aizvērās durvis, Anna pēkšņi sajuta atvieglojumu. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā viņa varēja ievilkt elpu līdz galam. It kā no pleciem būtu nokritis milzīgs akmens, kuru viņa pārāk ilgi bija nesusi viena.
Vakarā viņa sēdēja virtuvē ar tējas krūzi rokās. Dzīvoklī valdīja klusums. Neviens nezvanīja. Neviens neprasīja naudu. Neviens nepārmeta, nekliedza un netaisīja drāmu.
Tikai miers.
Anna saprata, ka priekšā, iespējams, vēl būs smagas sarunas. Varbūt arī šķiršanās. Tomēr tieši šajā brīdī viņa jutās brīva — no svešiem parādiem, svešām problēmām un svešām manipulācijām.
Un vienu viņa zināja pilnīgi skaidri: lai kādu lēmumu Jānis pieņemtu, viņa vairs nekad neļaus sevi pārvērst par maku citu cilvēku vajadzībām.
Pietika. Bija pienācis laiks dzīvot pašai sev.