Jānis bija iegrimis krēslā un tukši blenza televizora ekrānā, kaut gan bija skaidrs, ka viņš neko no redzamā neuztver. Anna tikmēr novāca traukus no galda un centās neskatīties uz vīru.
Pēc ilga klusuma Jānis beidzot ierunājās:
— Kāpēc tev vajadzēja to visu izlikt manas mātes priekšā?
Anna apstājās, turot rokās šķīvi.
— Bet kāpēc tava māte vispār jaucas mūsu dzīvē?
— Anna, es saprotu, ka tu esi nogurusi. Bet tā taču nevar…
— Kas tieši nevar? Teikt patiesību? Jāni, es vairs to nespēju izturēt! Katru mēnesi viens un tas pats — te tavai mātei kaut kas steidzami vajadzīgs, te Ilzei atkal problēmas.
Jānis piecēlās un pienāca tuvāk.
— Anna, tas viss ir tikai uz laiku. Es atradīšu normālu darbu…
— Kad? Kad tu beidzot atradīsi to savu “normālo” darbu? Un cik ilgi šoreiz noturēsies? Mēnesi? Varbūt divus?
Viņa acīs uzplaiksnīja aizvainojums.
— Tu man vispār vairs netici?
Anna smagi nolaidās uz krēsla. Viņas balss bija klusa, bet tajā vairs nebija ne lūguma, ne žēluma.
— Esmu piekususi, Jāni. Piekususi ticēt. Piekususi cerēt. Piekususi vilkt visu viena pati.
Tajā naktī miegs pie Annas neatnāca. Viņa gulēja uz muguras, skatījās griestos un pirmo reizi tik skaidri pārcilāja savu dzīvi. Trīsdesmit divi gadi. Septiņi no tiem — laulībā. Un kas tālāk? Vēl septiņi gadi, strādājot par diviem? Vai pat par trim, ja pieskaita Jāņa radinieku nebeidzamos “aizņēmumus”?
No rīta Anna pamodās ar stingru lēmumu. Brokastu laikā viņa nolika krūzi uz galda un mierīgi teica:
— Jāni, mums jāparunā nopietni.
Viņš uzreiz kļuva piesardzīgs.
— Par ko?
— Par naudu. Par tavu ģimeni. Un par mums.
Anna izvilka lapu, uz kuras iepriekšējā vakarā bija pierakstījusi visus vīra radinieku “parādus”.
— Skaties. Pēdējo divu gadu laikā tava māte no mums ir “aizņēmusies” aptuveni tūkstoš divsimt eiro. Ilze — vēl apmēram tūkstoš astoņsimt. Kopā trīs tūkstoši eiro. Trīs tūkstoši, Jāni! Tā nav sīknauda.
Jānis paņēma lapu un sāka lasīt. Jo tālāk viņš tika, jo drūmāka kļuva viņa seja.
— No kurienes tev šādi cipari?
— Es visu pierakstu. Katru maksājumu. Katru pārskaitījumu. Katru eiro. Zini, cik viņi ir atdevuši? Necik.
— Anna, bet radiniekiem taču arī var pienākt grūti brīži…
— Visiem tādi pienāk! Tikai kāpēc par viņu grūtībām jāmaksā man? Kāpēc mani vecāki, ja viņiem vajadzīga palīdzība, desmit reizes apdomā, vai vispār zvanīt, bet tavējie prasa naudu tā, it kā tā viņiem pienāktos pēc likuma?
Jānis klusēja. Anna turpināja, nu jau pilnīgi mierīgi:
— Esmu izlēmusi. No šīs dienas taviem radiniekiem no mūsu budžeta vairs ne aiziet ne centa. Ja tu vēlreiz bez manas piekrišanas paņemsi naudu un atdosi viņiem, es iesniegšu šķiršanos.
Vīrs kļuva bāls.
— Tu… tu joko?
— Es nekad neesmu runājusi nopietnāk. Jāni, es tevi mīlu. Bet es vairs nebūšu slaucama govs tavai ģimenei.
Jānis strauji piecēlās no galda.
— Tas ir ultimāts?
— Sauc, kā gribi. Man vienalga. Es to vairs nepacietīšu.
Viņš izmetās no virtuves un ar spēku aizcirta ārdurvis. Anna palika sēžam pie galda un skatījās pa logu, kur tieši tobrīd sāka līt.
Pēc stundas zvanīja Ilze. Anna neatbildēja. Pēc tam zvanīja Inese. Arī šo zvanu viņa ignorēja. Vakarā Jānis atgriezās mājās — nikns un iereibis.
— Nu, apmierināta? — viņš nometa jau no sliekšņa. — Mana māte slimnīcā, mana māsa histērijā!
— Tās ir viņu problēmas, — Anna atbildēja rāmi.
— Tu… tu vienkārši esi egoiste!
— Varbūt. Toties egoiste, kura pati lemj par savu naudu.
Jānis lēnām pienāca Annai pavisam tuvu.