Un pirms tam? Jāni, cik ilgi man vēl tas viss jānorij klusējot?!
— Anna, nomierinies. Viņa taču arī ir ģimene!
— Ģimene? — Annas balss aizlūza. — Un kas tad es esmu? Es raujos divos darbos, skaitu katru eiro un atlieku, kur vien varu, bet tava māsa var mierīgi nestrādāt pilnu darbu un dzīvot uz mūsu rēķina?
— Ilze strādā! — Jānis mēģināja viņu aizstāvēt.
— Kur tad? Kāds tas ir darbs? Pusslodze veikalā? Jāni, Ilzei ir veselas rokas un kājas, lai iet un pelna pati!
Jāņa seja satumsa.
— Tu nesaproti. Ilzei ir bērni…
— Bērni ir pusei Latvijas! Vai tas nozīmē, ka visiem jādzīvo no svešas kabatas?
Tajā brīdī Anna atcerējās iepriekšējo mēnesi. Arī tad Jānis bija “aizdevis” māsai simt piecdesmit eiro. Vēl pirms tam — simtu savai mātei. Anna sāka prātā rēķināt, un aina kļuva pavisam nepatīkama: pēdējā gada laikā vīra radi no viņu ģimenes bija “aizņēmušies” vairāk nekā divus tūkstošus eiro. Atpakaļ nebija ienācis ne cents.
Nākamajā dienā, kā Jānis bija solījis, ieradās Inese. Vīramāte izskatījās pārsteidzoši moža sievietei, kurai it kā “atkal lēkāja asinsspiediens”. Vaigi sārti, mugurā jauna kleita, mati sakārtoti kā pēc friziera apmeklējuma.
— Anna, tu gan esi notievējusi! — Inese viņu nopētīja jau no sliekšņa. — Tu sevi nemaz nežēlo.
Anna neatbildēja. Viņa tikai klusi lika uz galda traukus. Inese iekārtojās krēslā kā savās mājās un drīz vien sāka ierasto dziesmu.
— Ak, tagad dzīve kļuvusi tik smaga… Cenas aug, pensija maza. Es jau domāju, varbūt vajadzētu kādu nelielu darbiņu atrast…
Jānis uzreiz iesaucās:
— Mammu, ko tu runā! Kāds darbs tavos gados? Mēs palīdzēsim.
Anna ar skaļu blīkšķi nolika tējkannu uz galda. Gan Jānis, gan Inese izbrīnīti pagriezās pret viņu.
— Ar ko tieši mēs palīdzēsim, Jāni? — Anna jautāja ledainā balsī. — Mums pašiem naudas pietiek tikai knapi.
— Anna! — vīrs sašuta.
— Kas ir “Anna”? Inese, piedodiet, bet mēs paši tik tikko izvelkam līdz mēneša beigām. Es strādāju divās vietās, lai vispār kaut ko varētu atlikt.
Vīramāte savilka lūpas šaurā līnijā.
— Mūsu laikos sievietes cienīja savus vīrus un ģimeni lika pirmajā vietā.
— Jūsu laikos vīrieši uzturēja ģimeni, — Anna asi atcirta. — Nevis sēdēja sievai uz kakla.
Jānis nosarka līdz ausīm.
— Anna, ko tu vispār atļaujies?
— Es tikai pasaku to, kas ir patiesība. Jāni, tu gada laikā trīs reizes mainīji darbu. Un katru reizi pēc savas izvēles.
— Tā nav taisnība! — viņš metās aizstāvēties.
— Ak, piedod. Pēdējā reizē tevi atlaida tāpēc, ka tu vienkārši nenāci uz darbu.
Inese satrūkās un sasita plaukstas kopā.
— Jāni, ko viņa par tevi runā?
— Mammu, Anna pārspīlē…
— Pārspīlēju? — Anna piegāja pie skapja un izņēma mapi ar rēķiniem. — Te ir čeki par pēdējiem sešiem mēnešiem. Viss apmaksāts no manas kartes. Un te ir izraksts no mūsu kopīgā konta. Gada laikā Jānis tur ieskaitījis četrsimt eiro. Četrsimt! Vesela gada laikā!
Inese klusēdama skatījās papīros. Tad pacēla acis uz vedeklu.
— Bet Jānis taču palīdz mājās…
Anna īsi iesmējās, un smiekli izklausījās rūgti.
— Palīdz? Inese, kad jūsu dēls pēdējo reizi pagatavoja vakariņas? Kad izmazgāja veļu? Kad iztīrīja dzīvokli?
Tajā vakarā, kad vīramāte bija aizgājusi, pār dzīvokli nolaidās smags, nomācošs klusums.