— Tu mani par muļķi turi?! Es raujos divās darbavietās, bet beigās man vēl jāuztur tavi sliņķi! — Anna neizturēja un pacēla balsi.
Pēc garās dienas viņa smagi iegrima dīvānā un ar pirkstiem spieda deniņus, it kā tā varētu aizdzīt pulsējošās sāpes. Vispirms astoņas stundas birojā, pēc tam vēl četras — pie pazīstama uzņēmēja, kur vakaros viņa kārtoja grāmatvedību. Tāds ritms turpinājās jau trešo gadu. Dzīvoklī valdīja nomācošs klusums; vienīgi virtuvē vienmuļi dūca ledusskapis.
Priekšnama durvis skaļi aizcirtās — mājās bija pārnācis Jānis. Anna pat nepacēla galvu. Viņa turpināja berzēt deniņus, kamēr vīrs aizgāja uz virtuvi un sāka tur grabināt traukus.
— Anna, ēdīsi vakariņas? — no virtuves atskanēja Jāņa balss.
— Negribu, — viņa atbildēja, acis neatvērusi.
Viņi bija precējušies septiņus gadus. Septiņus gadus, kas sākumā šķita pilni cerību un skaistu solījumu, bet pamazām pārvērtās nebeidzamās ķildās, klusēšanā un nepateiktos pārmetumos. Anna atcerējās viņu kāzas — toreiz abi bija tik laimīgi. Jānis solīja būt viņas balsts, aizstāvis, cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Kur tas viss bija pazudis?
Šo dzīvokli Anna bija mantojusi no vecmāmiņas vēl pirms laulībām. Divas istabas labā rajonā, logi uz parku — viņas drošā vieta, viņas patvērums. Viņa šo mājokli sargāja kā vienīgo stabilo pamatu savā dzīvē.
Apdrošināšanas kompānijā alga bija regulāra, taču nebūt ne liela. Tāpēc vakaros viņai nācās piepelnīties.
Pēc brīža Jānis ienāca istabā ar šķīvi, kurā bija makaroni.
— Atkal strādāji līdz vēlam vakaram? — viņš pajautāja, apsēžoties krēslā viņai pretī.
— Un kā citādi? Tu taču zini — krājam remontam. Un vienreiz taču gribētos aizbraukt normālā atvaļinājumā, nevis atkal sēdēt vasarnīcā pie tavas mātes.
Tiklīdz sarunā parādījās māte, Jāņa seja saspringa. Inese bija atsevišķs temats. Vīramāte pie viņiem ieradās regulāri, katru reizi sūdzējās par veselību, vientulību un naudas trūkumu. Un katrs šāds apciemojums beidzās vienādi — Jānis atvēra maku.
— Starp citu, mamma rīt atbrauks, — viņš it kā garāmejot noteica.
Anna strauji atvēra acis.
— Atkal? Viņa taču bija šeit pirms divām nedēļām!
— Ko lai es daru? Viņai esot problēmas ar asinsspiedienu. Grib aiziet pie ārsta.
— Pie ārsta viņa var aiziet arī savā pilsētā, — Anna nomurmināja.
Jānis aizkaitināti nolika šķīvi uz galda.
— Anna, tā ir mana māte! Vai tiešām tik grūti izrādīt kaut nedaudz sapratnes?
Sapratnes… Anna rūgti pasmaidīja. Septiņu gadu laikā Jānis bija nomainījis piecas darbavietas. Vienā vietā priekšnieks esot bijis idiots, citā kolektīvs neciešams, vēl citur alga par mazu. Tagad viņš strādāja par menedžeri autosalonā, taču arī tur jau bija sācis žēloties.
Pēkšņi iezvanījās Jāņa telefons. Viņš paskatījās ekrānā un izgāja priekšnamā. Annai nebija ilgi jāmin — zvanīja Ilze, viņa māsa. Arī tas bija vesels stāsts. Trīsdesmit divi gadi, divi bērni no diviem dažādiem vīriešiem, pastāvīgi parādi un kredīti. Un vienmēr viens un tas pats risinājums — piezvanīt brālim.
Kad Jānis atgriezās istabā, viņa sejā jau bija vainīgs skatiens. Anna visu saprata uzreiz.
— Cik? — viņa nogurusi jautāja.
— Anna, tikai nesāc uzreiz tā… Ilzei tagad tiešām ir grūti. Bērniem jāsagatavojas skolai, bet viņas bijušais kavējas ar alimentiem.
— Cik, Jāni?
— Divsimt eiro. Bet Ilze apsolīja, ka pēc mēneša visu atdos!
Anna kā atsperes dzīta pielēca no dīvāna. Rokas viņai trīcēja no niknuma.
— Pēc mēneša? Tāpat kā pagājušajā reizē?