Anna beidzot nospieda klusuma režīmu un nolika telefonu ar ekrānu uz leju.
— Paliksi pie manis? — Ilze vaicāja. — Vismaz tik ilgi, kamēr atradīsi sev dzīvokli.
— Ja tev tas neradīs problēmas…
— Muļķe, — Ilze viegli pagrūda viņu ar plecu. — Mēs taču tagad esam partneres. Visu celsim kopā, no pašiem pamatiem.
Tajā vakarā viņas sēdēja Ilzes virtuvē, dzēra tēju un uz papīra lika pirmos plānus. Iekārtas. Meistaru meklēšana. Reklāma. Nosaukums, cenas, piegādātāji, atklāšanas diena. Darāmā bija tik daudz, ka citā laikā Anna būtu apjukusi. Taču tagad viņa nejuta bailes. Bailes bija bijušas agrāk — tad, kad viņa dzīvoja dzīvi, kas patiesībā nepiederēja viņai. Tagad tās atkāpās.
Nākamajā rītā, trešdienā, Anna pamodās ļoti agri. Ilze vēl gulēja, bet viņa klusi piecēlās, saģērbās un izgāja ārā. Decembra rīts bija ass un dzestrs. Veikalu skatlogos mirgoja svētku gaismiņas, pilsēta jau elpoja Jaungada noskaņā. Cilvēki steidzās uz darbu, kādā kafejnīcā kāds skaļi smējās, citi apstājās pie izrotātām eglēm un fotografēja tās telefonos.
Anna iegāja ziedu veikalā un nopirka sev baltu rožu pušķi. Bez īpaša iemesla. Vienkārši tāpēc, ka viņa to gribēja un varēja.
Pēc tam viņa devās uz salonu. Uz viņu salonu. Ienākusi tukšajās telpās, Anna nolika ziedus uz palodzes. Tad apsēdās uz grīdas pašā vidū un kādu brīdi vienkārši klusēja. Skatījās apkārt un domāja.
Telefons kabatā ievibrējās. Ziņa no nepazīstama numura: “Te Māris. Kā jums klājas?”
Anna uzrakstīja atbildi: “Labi. Paldies jums. Tiešām labi.”
Pēc minūtes pienāca jauna ziņa: “Priecājos. Es arī šorīt pieņēmu lēmumu. Iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Lai viņi dzīvo kopā — viens otru ir pelnījuši.”
Anna pasmaidīja. Savādi — divi cilvēki, kuri vēl nesen viens par otru neko nezināja, svešas nodevības dēļ pēkšņi bija kļuvuši gandrīz par sabiedrotajiem.
Ap pusdienlaiku ieradās Ilze kopā ar dizaineri. Tā bija jauna sieviete vārdā Elīna — ar spilgti krāsotiem matiem un planšeti rokās, kurā viņa zīmēja pirmās skices. Viņas runāja par sienu toņiem, krēslu izvietojumu, spoguļiem, apgaismojumu un sīkumiem, kas telpai piešķirtu raksturu. Anna klausījās, tad arvien drošāk sāka piedāvāt arī savas domas. Elīna uzmanīgi māja ar galvu un pierakstīja.
— Jums ir laba gaume, — viņa pēc brīža sacīja. — Ne bieži gadās klienti, kuri tik labi jūt telpu.
Anna pateicās, un kaklā viņai uz mirkli sakāpa kamols. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem kāds viņas viedokli nevis pārtrauca, nevis atmeta kā nenozīmīgu, bet patiešām sadzirdēja un novērtēja.
Kad vakarā visi bija aizgājuši, Anna vēl palika salonā viena pati. Viņa apsēdās uz palodzes un vēroja ielu aiz lielajiem logiem. Garām gāja cilvēki — katrs ar savu dzīvi, ar savām raizēm, priekiem, steigu un cerībām. Un viņa pēkšņi sajuta, ka arī pati pieder šai plūsmai. Ne kā salauzta sieva. Ne kā vīramātes kalpone. Vienkārši kā Anna. Sieviete, kura atver skaistumkopšanas salonu. Sieviete, kura sāk no jauna.
Telefons atkal sāka zvanīt. Šoreiz viņa paskatījās uz ekrānu un atbildēja — zvanīja Andris.
— Hallo, — Anna sacīja mierīgi.
— Anna… — viņa balss trīcēja. — Kur tu esi? Atbrauc, mums jāparunā…
— Mums vairs nav par ko runāt, Andri.
— Tas viss ir pārpratums! Līga… viņa pati… es negribēju…
Anna klusi iesmējās.
— Četrus mēnešus ilgs pārpratums? Interesanti. Paklausies, es netaisos tērēt savu laiku. Pirmdien iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Dzīvoklis paliek tev, es uz to nepretendēšu. Nauda, ko paņēmu, ir mana — es to nopelnīju pati. Tas arī viss.
— Bet, Anna…
— Vairs nekādu “bet”. Un es vairs neesmu tava Anna, — viņa pēkšņi sajuta, kā kaut kas iekšā galīgi atlaižas vaļā. — Dzīvo ar Līgu. Lai jums veicas.
Viņa pārtrauca zvanu. Pēc tam nobloķēja viņa numuru. Tad arī vīramātes. Un visus pārējos, kas piederēja tai dzīvei, no kuras viņa bija aizgājusi.
Ārā iedegās laternas. No debesīm sāka krist sniegs — viegls, mīksts, gandrīz pasakains. Anna vēroja, kā pārslas griežas skatlogu gaismā, un domāja: tagad ir decembris. Jaunais gads jau pavisam tuvu. Tātad arī jaunā dzīve ir tepat.
Viņa piecēlās, aizslēdza telpas un izgāja uz ielas. Kabatā gulēja salona atslēgu saišķis — smags, īsts, taustāms. Jakas kabatā bija telefons, kas vairs nekliedza ar svešām prasībām. Galvā — plāni, idejas un cerība.
Un priekšā bija viss. Pilnīgi viss.
Pēc mēneša salons vērs durvis. Atnāks pirmās klientes. Ilze taisīs manikīru, Elīna griezīs un veidos matus. Anna vadīs šo vietu — savu darbu, savu sapni, savu sākumu.
Bet Andris… lai nu paliek. Lai dzīvo ar savu Līgu. Lai viņa māte tagad komandē viņu. Tā vairs nebija Annas dzīve.
Annas stāsts bija šeit. Šajā pilsētā, uz šīs ielas, mazajā salonā ar lielajiem logiem. Vietā, kur smaržoja pēc krāsas, jauna sākuma un cerības. Vietā, kur viņa beidzot drīkstēja būt pati.