lai jūs visu uzzinātu nevis no malas, bet no viņiem pašiem. Tajās vakariņās viņi grasās paziņot par jūsu laulību… par to, ka tā ir beigusies. Visu priekšā. Lai jums nebūtu iespējas sarīkot skandālu.
Tātad tā. Tagad viss nostājās savās vietās. Tāpēc Andris tik uzstājīgi spieda uz tām vakariņām. Tāpēc vīramāte pēkšņi bija sadomājusi sasaukt visu ģimeni. Tas nebija nekāds ģimenes vakars. Tā bija ieplānota izrēķināšanās. Publiska, auksta un pazemojoša.
Anna apsēdās uz krēsla, it kā kājas vairs neklausītu. Kaklā bija smags kamols, tomēr asaras nenāca. To vietā viņā cēlās niknums. Ass, dedzinošs, sen aizmirsts niknums, kas izspieda no krūtīm visu bezspēcību.
— Paldies, ka pateicāt, — viņa noteica pārsteidzoši mierīgā balsī. — Un jūs… ko jūs darīsiet?
Māris brīdi klusēja.
— Pagaidām nezinu. Domāju. Mums ir divi bērni… — viņš smagi nopūtās. — Bet jums gribēju pateikt vienu: neļaujiet viņiem padarīt jūs par upuri. Ne tajās vakariņās. Ceru, jūs mani saprotat pareizi.
Savienojums pārtrūka. Anna vēl kādu mirkli sēdēja, skatīdamās telefona tumšajā ekrānā. Tad piecēlās un devās uz guļamistabu. Atvēra skapi. Plauktā glīti gulēja Andra mantas. Viņa sāka tās vilkt ārā vienu pēc otras — kreklus, džinsus, zeķes. Bez steigas, gandrīz mehāniski. Visu lika lielajā koferī, ko viņi bija nopirkuši pirms trim gadiem kopīgam ceļojumam. Ceļojumam, kurš tā arī nekad nenotika, jo Andris pēdējā brīdī paziņoja, ka viņam esot jāstrādā.
Telefons ietrīsējās. Ziņa no Ilzes: “Anna, telpu var aizdot citiem. Īpašnieks gaida līdz vakaram. Izlem ātri.”
Anna paskatījās uz koferi. Uz kārtīgi salocītajiem krekliem. Uz četriem savas dzīves gadiem, kas vienā mirklī bija pārvērtušies pagātnē.
Viņa uzrakstīja atbildi: “Iemaksāju drošības naudu. Šodien. Būšu pie tevis divos.”
Pēc tam viņa atvēra klēpjdatoru un iegāja bankas kontā. Kopīgais konts — tas pats, kurā viņi bija krājuši naudu. Divi tūkstoši septiņi simti eiro. Anna pārskaitīja visu summu uz savu karti. Vienkārši. Ar vienu klikšķi.
Tad apsēdās un gaidīja.
Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm pienāca ziņa no Andra: “KAS TĀ PAR MUĻĶĪBU? KUR IR NAUDA?!”
Anna nesteidzīgi uzrakstīja: “Skaistumkopšanas salonam. Starp citu, vakariņas atceļas. Produkti ir ledusskapī — savāc pats. Vai palūdz, lai Līga paņem.”
Viņa ieslēdza telefonam klusuma režīmu. Zvani sāka birt viens pēc otra — pusstundas laikā vismaz divdesmit. Tad pienāca balss ziņa no vīramātes, pilna sašutuma, pārmetumu un draudu. Pēc tam atkal rakstīja Andris — šoreiz jau rupji, ar lamām un apsūdzībām.
Anna neko nelasīja. Viņa vienkārši salika somā savas lietas — dokumentus, drēbes, kosmētiku. Izsauca taksometru. Un, kad mašīna piebrauca pie mājas, viņa izgāja no dzīvokļa, ne reizi neatskatoties.
Taksometrā bija silti. Vadītājs pa radio klausījās džezu. Aiz loga slīdēja pilsēta — tā pati pilsēta, kurā pirms četriem gadiem viņa bija apprecējusies, patiesi ticot, ka sākas laime.
— Uz kurieni brauksim? — šoferis pajautāja.
— Pie draudzenes, — Anna atbildēja un pēkšņi pasmaidīja. — Un pēc tam atvēršu skaistumkopšanas salonu.
Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņai šķita, ka viņa var ievilkt elpu līdz galam.
Ilze viņu sagaidīja pie telpu durvīm. Telpas nebija lielas, taču gaišas, ar plašiem logiem uz rosīgu ielu. Iekšā smaržoja pēc svaigas krāsas un kaut kā jauna — vēl neapdzīvota, bet daudzsološa.
— Tu nokavēji piecas minūtes, — Ilze sacīja, taču tūlīt cieši apskāva Annu. — Kas ar tevi? Tu esi balta kā papīrs.
Anna izstāstīja visu. Īsi, bez liekas dramatizēšanas — tikai faktus. Ilze klausījās, nepārtraukdama ne ar vienu vārdu. Kad Anna apklusa, viņa vienīgi lēni pakratīja galvu.
— Kāds nelietis, — Ilze klusi noteica. — Labi. Vispirms parakstām līgumu, un pēc tam tiksim galā ar pārējo.
Telpu īpašnieks izrādījās padzīvojis vīrs ar mierīgām, labestīgām acīm. Viņš nolika priekšā dokumentus. Anna parakstījās — roka mazliet trīcēja, bet viņa centās izskatīties savaldīga. Drošības nauda — pieci simti eiro. Viņa pārskaitīja to no savas kartes.
Un viss. Telpas bija viņu rīcībā. Oficiāli.
— Lai jums izdodas, meitenes, — īpašnieks teica, atvadoties. — Jūs te izveidosiet kaut ko labu. Es to jūtu.
Kad viņš aizgāja, Ilze no somas izvilka šampanieša pudeli.
— Es zināju, ka šodien viss izšķirsies, — viņa sacīja, lejot dzirkstošo dzērienu plastmasas glāzītēs. — Par mums. Par jaunu dzīvi.
Viņas saskandināja un iedzēra. Anna juta, kā krūtīs izplatās siltums. Ne šampanieša dēļ. Tāpēc, ka viņa beidzot bija to izdarījusi. Beidzot izvēlējusies sevi.
Telefons joprojām zvanīja. Anna uzmeta skatienu ekrānam — trīsdesmit divi neatbildēti zvani: vīramāte, Andris un vairāki nepazīstami numuri.