Tie bija tieši tie līdzekļi, kurus viņa bija atlicinājusi pirmajai iemaksai par iekārtām.
Anna uz mirkli aizvēra acis. Deneniņos pulsēja sāpes, it kā kāds tur klauvētu no iekšpuses. Un pēkšņi atmiņā uzliesmoja viņu kāzas. Pirms četriem gadiem, augustā. Andris toreiz stāvēja viņas priekšā, neveikli lasīja paša sacerētus dzejoļus — smieklīgus, mazliet bērnišķīgus, bet tik aizkustinošus. Solīja viņu nēsāt uz rokām. Solīja, ka viņi vienmēr būs viena komanda. Komanda… Cik absurdi tas tagad skanēja.
— Anna, tu vispār mani dzirdi?! — viņš aizkaitināti uzrūca no istabas.
— Dzirdēju, — viņa atvēra acis un klusi atbildēja. — Aiziešu.
Viņa uzmeta mugurā jaku, iestūma kājas kedās, paķēra somu un maku. Kāpņu telpā pretī iesitās mitruma un cigarešu smaka. Lifts, kā parasti, nestrādāja. Septiņi stāvi lejup — garām apķēpātām sienām, garām durvīm, aiz kurām kāda sieviete kliedza uz bērniem.
Ārā bija ass, nepatīkams aukstums. Anna soļoja ātri, gandrīz skrēja uz diennakts veikalu aiz stūra. Garām šāvās mašīnas, kaut kur smējās jauniešu bariņš, pie izgaismotas eglītes kāds fotografējās. Tuvojās Jaunais gads, pilsēta lēnām iegrima svētku gaidās. Bet viņas galvā nebija ne svētku, ne egļu, ne prieka. Tikai saraksts: alus, vistas, kartupeļi…
Veikalā bija pārāk spilgta gaisma un smacīgs gaiss. Anna ātri sameta grozā visu vajadzīgo un devās pie kases. Sešdesmit trīs eiro. Karte maksājumu pieņēma. Kontā palika divi eiro. Divi eiro līdz divdesmit septītajam decembrim.
Kad viņa pārnāca, Andris jau gulēja uz dīvāna. Izstiepies pa visu garumu, viegli krāca, telefons uz krūtīm. Televizors joprojām kaut ko murmulēja pustumsā. Anna aiznesa maisus uz virtuvi, izslēdza istabā gaismu un pievēra durvis.
Viņa apsēdās pie galda, izvilka telefonu un uzrakstīja Ilzei: “Nedusmojies uz mani. Es visu paskaidrošu.”
Tikai paskaidrot patiesībā nebija ko. Pareizāk sakot — bija pārāk daudz. Un sākt viņa nespēja. Jo pietiktu pateikt pirmo teikumu, un viss sabruktu. Tas trauslais kāršu namiņš, kuru viņa pēdējos mēnešus bija ar mokām balstījusi, beidzot nogāztos pavisam.
Anna nolaida galvu uz sakrustotām rokām un palika tā sēžam tukšajā virtuvē. Klusumā pilēja krāns, ledusskapja lampiņa reizēm nomirgoja. Rīt pienāks jauna diena. Pēc tam vēl viena. Trešdien ieradīsies viesi, un viņa smaidīs, nesīs salātus, izliksies, ka viss ir kārtībā. Vīramāte noteikti iemetīs kādu piezīmi par viņas frizūru vai kleitu. Andris smiesies līdzi pārējiem.
Jo tieši tā vienmēr bija noticis.
No rīta Andris aizgāja agri. Durvis aiz viņa aizcirtās skaļi, bez atvadām. Anna gulēja gultā, skatījās griestos un klausījās, kā kāpņu telpā attālinās viņa soļi. Telefonā rādīja septiņus. Vēl varētu pagulēt vismaz stundu, bet miegs vairs nenāca.
Viņa piecēlās un ieslēdza tējkannu. Izlietnē no vakardienas bija sakrāvusies trauku kaudze — protams, Andris nebija pat iedomājies tos nomazgāt. Anna automātiski ieziepēja šķīvi, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Nezināms numurs.
— Hallo?
— Anna? — atskanēja sveša vīrieša balss, mazliet ar akcentu. — Mani sauc Māris. Es zvanu jūsu vīra dēļ.
Sirds it kā nokrita kaut kur vēderā. Avārija? Slimnīca? Prāts acumirklī uzzīmēja vissliktāko, kā tas mēdz notikt, kad svešinieks zvana septiņos no rīta.
— Kas noticis? — viņa izspieda.
— Nekas traģisks. Es tikai gribēju jūs brīdināt… personīgi. — Viņš uz brīdi apklusa. — Jūsu vīrs satiekas ar manu sievu. Jau četrus mēnešus.
Anna palika stāvam ar slapju sūkli rokā un nespēja izdvest ne skaņu. Galvā pēkšņi kļuva tukšs. Balts, zvanošs tukšums.
— Jūs mani dzirdat? — vīrietis piesardzīgi pajautāja.
— Jā, — viņa nočukstēja. — Es… no kurienes jūs to zināt?
— Atradu viņu saraksti. Viņi plāno pēc Jaunā gada sākt dzīvot kopā. Andris viņai ir apsolījis, ka janvārī izšķirsies no jums. Teica, ka lēmumu jau esot pieņēmis.
Sūklis izslīdēja Annai no pirkstiem un ar slapju plīkšķi iekrita izlietnē. Viņa satvēra galda malu, lai nenokristu.
— Kas viņa ir? — Anna pajautāja, un pašas balss izklausījās sveša.
— Līga. Jūsu vīramātes draudzene.
Līga. Tā pati Līga, kurai trešdien vajadzēja ierasties ciemos. Tā pati, kuras dēļ viņai bija jāklāj galds divpadsmit cilvēkiem. Anna pēkšņi sāka smieties — saraustīti, histēriski, nespējot apstāties.
— Ar jums viss kārtībā? — Māris satraukti vaicāja.
— Jā, — viņa atbildēja caur smiekliem. — Vienkārši… viņš lika man gatavot vakariņas viņai. Viņiem visiem. Jūs saprotat?
— Saprotu, — Māris klusi sacīja. — Tāpēc arī piezvanīju. Es negribēju klusēt.