— …lai jūs to uzzinātu no viņiem pašiem, — Māris turpināja, it kā katrs nākamais vārds viņam nāktu ar grūtībām. — Tajās vakariņās viņi grasās visiem paziņot par jūsu laulību… par to, ka viss ir beidzies. Visu acu priekšā. Lai jums nebūtu iespējas iebilst vai sarīkot skandālu.
Tātad tāpēc.
Beidzot viss nostājās savās vietās. Andra uzstājība, viņa mātes pēkšņā vēlme sapulcināt visu ģimeni, šī dīvainā steiga ar galdu divpadsmit cilvēkiem. Tas nebija nekāds ģimenes vakars. Tā bija ieplānota pazemošana. Publiska, auksta un rūpīgi sagatavota.
Veronika lēnām apsēdās uz krēsla. Kaklā savilkās smags kamols, taču asaras nenāca. To vietā iekšā uzliesmoja niknums. Ass, dedzinošs, gandrīz svešs niknums, kādu viņa nebija jutusi ļoti sen.
— Paldies, ka pateicāt, — viņa atbildēja mierīgā balsī. — Un jūs pats… ko darīsiet?
Otrā galā iestājās īsa pauze.
— Es vēl nezinu, — Māris beidzot sacīja. — Domāju. Mums ir divi bērni… — viņš smagi nopūtās. — Bet jums es gribēju pateikt tikai vienu: neļaujiet viņiem padarīt jūs par upuri. Ne tajā vakarā. Ceru, jūs mani saprotat pareizi.
Saruna pārtrūka.
Veronika vēl kādu brīdi sēdēja, skatīdamās telefona melnajā ekrānā. Tad piecēlās un aizgāja uz guļamistabu. Atvēra skapi. Plauktos glīti gulēja Andra mantas. Viņa sāka tās vilkt ārā bez steigas, bet ļoti noteikti: krekli, džinsi, zeķes, džemperi. Viss tika salikts lielajā koferī, ko viņi pirms trim gadiem nopirka kopīgam ceļojumam. Ceļojumam, kurš tā arī nekad nenotika, jo Andris pēdējā brīdī paziņoja, ka viņam jāstrādā.
Telefons novibrēja.
Sandra rakstīja: “Ver, telpas aizies citiem. Īpašnieks dod laiku līdz vakaram. Izlem ātri.”
Veronika paskatījās uz koferi. Uz kārtīgi sakrautajiem krekliem. Uz pēdējiem četriem savas dzīves gadiem, kas vienā mirklī bija pārvērtušies par pagātni.
Tad viņa uzrakstīja atbildi: “Iemaksāju drošības naudu. Šodien. Gaidi mani divos.”
Pēc tam Veronika atvēra datoru un pieslēdzās internetbankai. Kopīgais konts. Tas pats, kur viņi bija krājuši naudu “nākotnei”. Divi tūkstoši septiņi simti eiro. Viņa pārskaitīja visu summu uz savu karti. Bez garas domāšanas. Ar vienu klikšķi.
Tad apsēdās un gaidīja.
Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm pienāca ziņa no Andra: “KAS PAR MURGU? KUR PALIKA NAUDA?!”
Veronika mierīgi uzrakstīja: “Salonam. Starp citu, vakariņas atceļas. Produkti ir ledusskapī — vari paņemt pats. Vai palūdz Inesei.”
Viņa pārslēdza telefonu klusuma režīmā. Zvani sāka birt viens pēc otra — pusstundas laikā vismaz divdesmit. Tad atskanēja balss ziņa no vīramātes, pilna sašutuma, pārmetumu un draudu. Pēc tam atkal rakstīja Andris — šoreiz rupji, ar lamām un apsūdzībām.
Veronika neatvēra nevienu ziņu.
Viņa tikai salika somā savas lietas: dokumentus, dažas drēbes, kosmētiku, lādētāju. Izsauca taksometru. Kad mašīna piebrauca, viņa aizvēra dzīvokļa durvis un izgāja, ne reizi neatskatoties.
Taksometrā bija silti. Radio klusi skanēja džezs. Aiz loga slīdēja pilsēta — tā pati pilsēta, kurā pirms četriem gadiem viņa bija apprecējusies, pilna cerību un ticības laimei.
— Uz kurieni braucam? — šoferis pajautāja, ielūkodamies spogulī.
— Pie draudzenes, — Veronika atbildēja un pēkšņi pasmaidīja. — Un pēc tam atvērt skaistumkopšanas salonu.
Tajā brīdī viņa pirmo reizi pēc ilga laika sajuta, ka spēj ievilkt gaisu pilnās krūtīs.
Sandra viņu sagaidīja pie telpu durvīm. Telpa bija neliela, toties gaiša, ar lieliem logiem uz rosīgu ielu. Iekšā virmoja svaigas krāsas smarža un vēl kaut kas — nezināms, jauns, kā iespēja, kuru tikai jāuzdrošinās paņemt.
— Tu kavēji veselas piecas minūtes, — Sandra sacīja, bet tūlīt pat cieši apskāva Veroniku. — Kas noticis? Tu esi balta kā siena.
Veronika izstāstīja visu. Īsi, bez liekas drāmas, gandrīz lietišķi. Tikai faktus. Sandra klausījās, nepārtraucot ne ar vienu vārdu. Kad stāsts beidzās, viņa tikai lēni pakratīja galvu.
— Nu gan nelietis, — viņa klusi noteica. — Labi. Tagad parakstām līgumu, un pēc tam tiksim galā ar visu pārējo.
Telpu īpašnieks izrādījās padzīvojis kungs ar laipnām acīm. Viņš nolika uz galda dokumentus, un Veronika parakstījās. Roka mazliet trīcēja, tomēr viņa centās izskatīties mierīga. Drošības nauda — pieci simti eiro. Viņa pārskaitīja to no savas kartes.
Un viss.
Telpas bija viņu rīcībā. Pa īstam. Oficiāli.
— Lai jums izdodas, meitenes, — īpašnieks sacīja, dodoties prom. — Man šķiet, jūs te izveidosiet kaut ko labu.
Kad durvis aiz viņa aizvērās, Sandra no somas izvilka šampanieša pudeli.
— Es zināju, ka šodien viss izšķirsies, — viņa sacīja, lejot dzērienu plastmasas glāzītēs. — Par mums. Par jaunu dzīvi.
Viņas saskandināja un iedzēra.
Veronika juta, kā krūtīs izplešas siltums. Ne šampanieša dēļ. Drīzāk tāpēc, ka viņa beidzot bija izdarījusi izvēli. Nevis par labu Andrim, nevis vīramātei, nevis ērtam klusumam. Par labu sev.
Telefons joprojām vibrēja. Veronika uzmeta skatienu ekrānam — trīsdesmit divi neatbildēti zvani. Vīramāte, Andris un vēl vairāki nepazīstami numuri.